Tātad tā, ievēroju tādu diskursu pirms dienas vai divām, depresijas sakarā, kas vienmēr kādam ir aktuāla, nudien neredzu jēgu aizrauties analītiskā tukšumā par to, vai tā ir slimība, vai nav, jo kāda atšķirība, ja tā ir, bet no visas sirds novēlu tiem, kas izklaidību, apātiju un gribasspēka deficītu uzskata par cēloni, nevis sekām, pašiem reiz nonākt attiecīgajā stāvoklī un nolaisties no saviem hipokrātiskajiem “augstumiem”, otrkārt, izsaku līdzjūtību, jo tikai nāve ir labāks skolotājs un “jums” daudz iet secen, tas mentālais horors, kam nav sakara ar “dzīves apnikumu”, “cilvēka stāvokli” (eksistenciālismu) vai kaut ko citu pastarpināti saprotamu, man liekas, ir lietas, kuras apzināties un par kurām būt pateicīgam iespējams tikai galējā izmisumā, bet es neko neapgalvoju, vismaz tā pa īstam, galu galā saīsne uz ko tādu varētu būt amfetamīna abstinence. Ceru, man vēlāk neriebsies tas, ko esmu uzrakstījis, pagaidām tikai trenējos. Arlabunakti, runā Virdžīnija Vūlfa
Illusions are to the soul what atmosphere is to the earth.
Roll up that tender air and the plant dies, the colour fades...
By the truth we are undone. Life is a dream.
‘Tis waking that kills us.
Liturģisks post(black)metāls no ASV ar tādiem kā screamo un shoegaze un simfoniskiem elementiem. Pietiekami oriģināls un ekstātisks, lai piedotu viņu nejēdzīgo izskatu. Pēc jaunākajām vēstīm grupa esot atbrīvojusies no , My Love daļas savā nosaukumā
However Boldly Their Warm Blood Split
(neinteresē, tinam tālāk ;)