Viss ir redzams

Skatos, vēl neviens nav atdraugojis, kas acīmredzot nozīmē tikai to, ka karstajā vasaras laikā nevar būt nekā labāka par aurālu šalti vēsa, ātra un atmosfēriska blackmetāla no ledainā kosmosa dzīlēm, kurām svešs viss cilvēciskais, jo puteklis vien tu esi izplatījuma apakšā, un, protams, to, ka laiks uz mirkli mest pie malas knapināšanos ar dziesmām un, kamēr maņas nav notrulinājušās pavisam, iebliezt uzreiz veselu diskogrāfiju kaut kā, par ko regulāri sajūsminos jau otro gadu —

Darkspace ir trīs humanoīdi no Šveices (viena ir beibe, ja kas), kuri par spīti neizteiksmīgajiem nosaukumiem un miglainajai produkcijai smacē patiešām fenomenālu un ieraujošu ambient/space black metal ar vidēji desmit minūšu garām kompozīcijām, katra no kurām ir vesels ceļojums jau iepriekš minētajā bezgalībā.

Spied uz vāciņa, lai iegūtu arhīvu. Paraugam saliku linkus zem savām mīļākajām kompozīcijām, kā arī tām, kas noklausāmas last.fm. Man pašam vislabāk patīk "III" un demo

2002. Dark Space -I demo  1. Dark -1.-1  2. Dark -1.0 (Cliquez sur Play direct)		2003. Dark Space I  1. Dark 1.1  2. Dark 1.2  3. Dark 1.3  4. Dark 1.4  5. Dark 1.5  6. Dark 1.6  7. Dark 1.7
2005. Dark Space II  1. Dark 2.8  2. Dark 2.9  3. Dark 2.10 (Cliquez sur Play direct)		2008. Dark Space III  1. Dark 3.11  2. Dark 3.12  3. Dark 3.13  4. Dark 3.14  5. Dark 3.15  6. Dark 3.16  7. Dark 3.17

"Dark Space IV" esot gaidāms 2012. sākumā. Šogad — it kā pārrakstīts "-I".

Starp citu, Rīgā Elven Witchraft memoriālajā kabinetā man palikušas vairākas neizplatītas šim precedentā projekta Paysage d'Hiver demo (dsk.) kopijas, kas izcēlās ar to, ko mēdzām dēvēt par "original packaging" — katrai kasetei līdzi nāca melna, matēta A4 aploksne ar melnu krītpapīra loksni iekšā, uz kuras sudraba burtiem bija kaut kas nodrukāts, bet liekas, ka dziesmu vārdi tie nebija. Laikam būs kādreiz jāieliek kādā ē-izsolē, aizies, ka nemetās, atvečaju

Raganisks posts par godu Hekatei!


1. Dievinu Džonu Viljamu Voterhausu.




2. Dziesma: Apoptose - Hexenring

( recenzija par dziesmu )

p.s. par projektu uzzināju, pateicoties igauņiem.

Ja jau, tad jau arī otrs (citu pilna garuma ierakstu projektam nav) Twrch Trwyth demo, ierakstīts tā paša datuma naktī 2001. gadā, aizmirsts un pabeigts 2008. gadā Holandē. Krietni mierīgāks un minimālistiskāks par pirmo, konceptuāli viss veltīts Dž.R.R. Tolkīna eposam The Silmarillion - konkrēti pirmajiem Trīs Zvaigžņu laikmetiem (kad Saule un Mēness vēl nebija izgudroti, un vienīgās apzinīgās radības Ardā bija dievi, elfi un šādi tādi Melkora mošķi). Šis gan tikai 128 kbps, jo vairāk arī nav vērts. Taustāmā veidolā izdots nav. Dziesmas pa vienai.

Olas un dooommetāls, bija


p.s. jauns Antireality: failiem.lv last.fm

Man liekas, ka šo projektu klausās nepieklājīgi maz cilvēku:



Llovespell - Last Breath Before Light (2009, VBR 65MB)

Taste Please

Arī pārējie albumi ir labi

Ļoti labs ieraksts.



Krustpuksts no http://klab.lv/users/antireality/72625.html

(Gribēju ar šo padalīties jau pavasarī, bet kaut kā līdz tam netiku, un paļubomu laika apstākļi tagad šķiet piemērotāki.)

Шесть Мёртвых Болгар jeb Six Dead Bulgar(ian)s ir leģendārs eksperimentālās/elektroakustiskās/industriālās mūzikas projekts no Arhangeļskas, kurš defaultā izpilda kaut ko krietni abstraktāku, taču pēdējos gados pasācis izmēģināt it kā modīgas, bet tajā pašā laikā itin savādas elektronikas apvienošanu ar etniskiem un rituāliem motīviem – nezinu, kā tev, bet man liekas, ka pasaulē ir pārāk maz šādas mūzikas, tāpēc...

Piemērs 1: Тет тай сэрми (Четыре моих белолобых оленя)
Piemērs 2: Голымба

Viss: Типы Архангельской губернии (2010 / VBR V2, 91MB)

( vairāk )

Šis baigi negaidīti ievilka:

ERROR - Approfondement

via http://klab.lv/users/dooora/417475.html




Bilde - tāpat

Melno rūķu nekrofolks, rēgu meža rekviēms, trūdu ambients, cvergu metāls... jau šāda asociatīvu apzīmējumu poliautoģenēze :) liecina, ka Elli Riehl ir reti sastopams zvērs - lai arī ne pārāk viegli pieejams/klausāms, tomēr visnotaļ neatkārtojams projekts, par kuru tā īsti nekas daudz (man) nav zināms, izņemot to, ka mošķi ŗāpo kaut kur Austrijas Alpos, bet, labi, radniecības neofolka skatuvei dēļ, paliksim pie termina horror folk...

( Diskogrāfija )

Bet te ieliksim dziesmu, kas īstenībā nemaz nav raksturīga ER, toties nav arī nevienā no augstminētājām platēm (ir Hau Ruck! 2. festivāla izlasē, ltd. to 250) un man vienalga baisi patīk:

> Elli Riehl - Frucht des Irrsinns [4.44 MB]

- tādas (metāla) dziesmas viņiem ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas un adekvātu priekšstatu rada tikai par vokālu - tāds nešpetns un "hitlerisks" (speciāli veģmai - nepatiks) viņš ir visur, kur vien ir, bet pavadījums pārsvarā maldās kaut kur drūmai neoklasikai, teatrālam martiālam un chtoniskam ambientam pa vidu. Galvenā tik un tā ir tā nelaid māte bērnus mežā nībelungu aizkapa saknes sūnas ķērpji atdod manu zelta podu du kleines ding noskaņa. Ja vēl nav pārliecības, ka patiešām neinteresē, virspusējam ieskatam labāk paklausīties to, ko piedāvā last.fm vai myspace. On a side note, Elli Riehl is an Austrian Lady famous in German speaking Europe for her doll museum in Villach/Austria.


www.elliriehl.at

128 kbps, nav notagots

Tikai mieru – pasākums notika jau vakar, bet afišu ieliku, jo tīri glīta un es tur biju, pie tam pavisam negaidīti, uzzinājis par ko tādu tikai pusstundu pirms tam. Akordeona gan tur nebija, toties bija daudz citu interesantu instrumentu un piedalījās antireality, no kura tad arī to uzzināju, jau paralēli esot Kra + Rutas dekadentajā ballē uz jumta kaut kur VEF teritorijā. Bet, īsumā, es šādu mūziku labprāt klausītos nevis tveicīgā bārā, bet ierakstā vai guļot zālē kaut kur upes krastā, jo to tā arī laikam visvairāk atgādināja – tādu mierīgu, pašpietiekamu plūsmu, kura no tevis neko neprasa, bet vienkārši ir. Ļoti patika viesmākslinieces (?) skandētās kosmiskās tautas dziesmas jeb to skandēšanas fakts – tas visam piešķīra tādu garīgas tīrības "auru" vai es nezinu, kā to nosaukt. Pēc tam naktsputnu dejas zem atvērtajām debesīm likās tādas 128-vai-mazāk-bit, diez vai tu uztver tik subjektīvu asociāciju, bet kaut kāda morāla nepietiekamība jau nu tur virmoja noteikti, lai gan jumts pats par sevi bija atmosfērisks un cilvēki it kā simpātiski. Tur bija ļoti daudz alkohola un ļoti maz ēdiena, pēc kāda laika projektors fonā sāka rādīt hentai (japāņu bērnu porno), es sajutos iestagnējis savās komunikācijas problēmās, kamēr nezāle man sinhroni tulkoja Wolfsheim tekstus, bet vispriecīgāk bija skatīties uz nepazīstamiem cilvēkiem, kuri izvilkuši pāris kāšus sāka dziedāt un dauzīt ritmu līdzi kaut kādam ievilks uzliktam neomedīvalam. Varētu uzrakstīt vēl kaut ko, bet pietiks laikam, tā jau šitie ieraksti pārāk ievelkās – sāku no rīta, tad nevaru pabeigt domu, saglabāju kā privātu un, ja vispār pabeidzu, neviens to vairs neizlasa, izņemot retos piestaigātājus un, es nezinu, stalkerus, laikam. Ānujā, vēl pie Takas satiku kashadura, kurai tā arī nepavaicāju, vai viņa uzskata mani par lohu vai nē, sakautrējos, tāpat jau svarīgāk ir tas, ka es tā jūtos (kā lohs) viņas kontekstā, un vēl man kreisajai rokai "nez kāpēc" ir nolakoti nagi, plūmju krāsā, iedomājies?