Dīvaini, es tikai tagad aptvēru tādu lietu, ka mēdzu uztvert cilvēkus kā kaut ko abstraktu. Jā man ir klases biedri, viņi kaut kur ir. Bet bļāviens viņi ir dzīvi cilvēki, šajā brīdī viņi ir kaut kur tur ārā, kaut ko dara, dzīvo savas dzīves. Un visi cilvēki uz pasaules, kāda citā laika joslā...Slavenības, viņi taču ar ir cilvēki, nevis TV kastes fantāzijas. Tāds prieks, ka dzīvoju ar visiem šiem cilvēkiem vienā laikā.

ek nu kaut kāds nesaprotams domu mudžeklis te sanāca, cerams, ka vismaz galveno domu var kaut nedaudz utvert.

Reizēm man vnk aizmirstas par citiem cilvēkiem pasaulē.