vientulība masu sarīkojumos.
attempts to keep myself warm and sane
28.8.08 12:34
te ir tāds patīkams miers. visvairāk to var sajust vakaros, nav pat jāgaida nakts. ap vienpadsmitiem, kad viņš jau bija devies gulēt, es izmantoju ekskluzīvo savas istabiņas priekšrocību - atbīdāmo logu (visas sienas platumā, kas, saprotams, piešķir istabai arī aukstākās istabas titulu), lai izkāptu laukā un ieelpotu aizejošās vasaras bezvēja it kā pat silto gaisu, un klausītos pilnīgā klusumā - tādā klusumā, kādu man reti nācies dzirdēt. tieši aiz loga labajā pusē aug vīnogulājs, un to ķekari, vēl pat nenogatavojušies, izskatās kārdinoši, un tālāk dārzā - daudz kazeņu krūmi, ar lielām, skaistām ogām, kuras vakardien pagaršoju. man patīk, ka no virtuves var iziet laukā. man patīk aizslēgt no iekšpuses virtuves durvis un aizbīdīt slēdzeni, jo īpaši man to patīk darīt klusām, lai neviens to nedzirdētu. patīk koka vēja zvani dārzā. tāpat man arī patīk tas, kā vannasistabā smaržo pēc vīraka, un vannasistabas lodziņš, kas vienmēr ir vaļā, ar skatu uz pretējās mājas sētu. man patīk kāpt augšā un lejā pa kāpņu mīksto,tumžilo paklājiņu, un man patīk izpētīt katru mājas stūrīti, īpaši virtuves skapīšus, patīk rokturi un nagliņas vai āķīši sienā. patīk virtuves izlietnē ieraudzīt gliemezi bez mājiņas, un ar trauku birstīti to nogādāt aiz loga ārpusē, tāpat man patīk šīs mājas zirneklīši, kuri atrodas no manis pieņemamā attālumā.28.8.08 11:36
mājīgums izveidots jau tā vismājīgākajā istabiņā. katru dienu pa maziņam, pašai pārbīdot mēbeles no vienas malas uz otru, un nu jau katrai lietai sava vieta, vien pāris žaketes un vairākreiz lietojamie supermārketu lielie maisi, kuri won't cost the earth, nerod vietu, bet gan jau. cerams,ka plauktiņskapis nesagāzīsies un drēbju skapis neielūzīs. kopš atbraukšanas staigāju netīra, jo notiek pailguši remontdarbi - katru dienu ceru,ka šī nu būs tā diena,kad beidzot varēšu nomazgāties un izmazgāt matus. pamošanās ir vēla un neregulāra, dažkārt līdz ar strādnieku (no polijas) radio vai urbja ieslēgšanu, taču pat tas neliek man rāpties ārā no jau iemīļotās, teju divguļamās gultas ar pasakaino (vārda vistiešākajā nozīmē) gultas pārvalku, kas atgādina multfilmas par pasaciņu tumšzilo-jūraszilo krāsu noskaņu un stāsta par zilo ilgu puķi. pēcpusdienas paiet, kamēr lēnām iztaisos, un mēroju divdesmitminūšu distanci pa garo surbiton hill park līdz surbiton, no kuras tikai puse no ceļa ir jauna, kur vienā vai otrā pārtikas lielveikalā pērku dažādus nekad nepirktus produktus, lai pagatavotu kādu interesantu ēdienu pēc internetā atrastas receptes mūsu mājas vienīgajam puikam vakariņās, kad viņš noguris pārnāks no darba. nekad mūžā neesmu nevienam,izņemot sevi, gatavojusi vakariņas, tāpēc otrdienas vakars bija ļoti īpašs, un man izdevās - viņam ļoti garšoja, vairāk nekā man, turklāt noslēpumainā sastāvdaļa, ko viņš nespēja uzminēt, pirms tam neticot, ka ir iespējams uztaisīt gardu maltīti bez it nevienas garšvielas, ēdienam piešķīra vēl īpašāku garšu. katras vakariņas, ko viņš gatavo mums abiem, man ir liels atklājums, gandrīz tik pat liels, cik man recepšu meklēšanas-produktu meklēšanas-un to pirkšanas pārdzīvojums - tās ir lielvakariņas, kas savā būtībā ir veselīgas, taču ļoti sātīgas, ar tādām garšām un produktiem, kādus nekad neesmu ēdusi,turklāt sēžot sakrustotām kājām uz paklāja. sarunas ar viņu ir tādas, ka dažreiz liekas, tās nekad varētu nebeigties, jo viņam vienmēr ir ko jautāt vai stāstīt, un man vairs nav jāuztraucas par jautājumu izgudrošanu, kas parasti ir diezgan mokošs process, bet viņam, acīmredzami, tie rodas dabiskā veidā. pirmās vakariņas manā istabā vakar vakarā ar cosmos sākumā, pēc tam hanni hukkelbergu, un youtube's video ar imogenu hīpu, kuru skatoties, viņš pārtrauca ēst, un kaut kādā brīdī vakara gaitā viņš pateica, ka man esot laba gaume. otrdienas vakars ieilga līdz vēlai naktij, kuru rezultātā atklājās, cik līdzīga es esmu viņa iepriekšejai housemate no norvēģijas. esmu redzējusi viņu tikai bildēs, un pēc tām man bija radies iespaids, ka viņa ir sabiedriska, pašpārliecināta meitene, kas, kā izrādās, ir tikai mans maldīgais priekšstats. un man patika, kā viņš pateica, ka man esot šeit, it kā daļiņas no viņas turpina būt šeit (viņi bija ļoti labi draugi).jā,patīkami ir būt atpakaļ. tomēr tāda sajūta, ka viss ir tā,kā tam jābūt.
vakariņu laikā viņš man vakar teica, ka skaists man esot rokas pulkstenis. teicu, ka tā ir dāvana no vecmāmiņas. nēsāju to katru dienu. un tad viņš jautāja, vai es skumstu pēc vecmāmiņas, uz ko es atbildēju, ka, esot šeit, es neskumstu pēc viņas vai citiem tuviniekiem/draugiem, jo šeit pietiek savu notikumu, problēmu, te man ir sava dzīve. to,ka man viņi pietrūkst,saprotu tad, kad atgriežos mājās. viņam patika,kā es to pateicu, viņš teica,ka nekad nebija to tā iedomājies, bet ka tas tā patiešām esot, kad viņš atgriežas zviedrijā apciemot ģimeni un draugus.
14.8.08 14:12 - I thought myself lucky for to be alive
aizmigu gultā blakus mammai ar vairākām domām - par dvēseli un miesu - par to,cik daudz vairāk rūpes dzīves laikā tiek veltītas miesas sakopšanai, bet cik dvēseles, par to, kas galu galā ir labāk - tikt apglabātam zem zemītes vai tik kremētam,un par to, ka varbūt beigu galā lielas atšķirības tomēr nav. pamodos nogurusi, taču atceros, ka sapnī redzēju viņu dzīvu priecīgu skraidām, ar veselām austiņām, mēs bijām turpat, bet es neatceros, vai viņš mūs pazina, kur mēs bijām (acu priekšā vienīgi stāv tāda kā gaiša vasarnīca, gaiši zilas debesis - kaut kāda brīnišķīga nedefinējama vieta, sapnī man likās, ka tās ir viņam tagad citas mājas), būtiskākais, kas palicis atmiņā, ir tas, ka viņš bija vesels, tāpat kā Jēzus pēc augšāmcelšanās - bez naglu caurdurtajām rokām, un man nez kāpēc bija grūti tam noticēt. vakardienas pelēkumu un lietu nomainījusi saule, it kā teiktu priekšā - metam nost drūmo apvalku. šodien vēl ne.
10.8.08 22:02
kā smejies, rīt es patiešām būšu zem narkozes. dūriens vēnā, prasīju, cik sekundes - man teica, divas, trīs - nu tik daudz es vēl spēšu paciest. man jābūt drosmīgai meitenei, jo viss, kas notiek, notiek uz labu.par visu pārējo, kas aktuāls, uzrakstīšu, kad tie četri nelaimīgie gudrības zobi būs izrauti.
9.8.08 12:39 - būs, būs
ar čolku uz koncertu8.8.08 20:18
izvedu retu pastaigāties līdz zemitānu stacijai, gaiss kā tropu mājā, tikai bez mazākā mitrumiņa, pie stacijas jau sāka smidzināt, pakāpeniski augot, augot, līdz vienā brīdī sapratu, jāskrien - un mēs skrējām, ko kājas nes, un es skaļi smējos skriedama - rets skrien vismaz divreiz ātrāk par mani, un es viņam netieku līdzi,bet ne tikai tāpēc - smiekli bija arī kā nevaldāma, mežonīga un absolūti brīva pēkšņas laimes un mirkļa neatgriezeniskās vienreizības izpausme vienlaicīgi (kad vēl mēs abi tā skriesim, cik vēl pastaigāsimies), un tanī brīdī man bija vienalga, ka es skrienu garām ikvakara-sētā-tusētāju-iedzērāju-baram, es pat ceru, ka viņi to pamanīja, un nodomāja, ka neesmu īsti normāla.6.8.08 09:07
laimīgi ir tie latvieši,kuri dosies uz r.e.m. koncertu,jo viņus iesildīs we are scientists. draugi, samācieties vārdiņus. visus foršos piedziedājumus vismaz, un after hours pats par sevi.
31.7.08 20:58 - Le Petit Prince Small Notebook
tādu piezīmju blociņu Luīza sev nopirka Korejā. kad viņa man to parādīja, iedeva rokās paturēt un pašķirstīt, vēl nepierakstītu, vienīgais par ko spēju domāt bija - gribu es sev arī tādu pašu. toreiz norakstīju ražotāj-firmas adresi un nosaukumu no blociņa aizmugurējā vāka uz mazas lapiņas, lai kādreiz internetā pameklētu, ne ar pārāk lielām cerībām atrast jelkādu informāciju. šodien atradu lapiņu, un atradu arī piezīmju blociņu. gribēju ar jums padalīties atradumpriekā. atradumprieks turklātu ir pozitīvi nomācis vēlmi pašai būt par tāda blociņa īpašnieci. ja vien kāds man to kādreiz neuzdāvinātu.Powered by Sviesta Ciba