te ir tāds patīkams miers. visvairāk to var sajust vakaros, nav pat jāgaida nakts. ap vienpadsmitiem, kad viņš jau bija devies gulēt, es izmantoju ekskluzīvo savas istabiņas priekšrocību - atbīdāmo logu (visas sienas platumā, kas, saprotams, piešķir istabai arī aukstākās istabas titulu), lai izkāptu laukā un ieelpotu aizejošās vasaras bezvēja it kā pat silto gaisu, un klausītos pilnīgā klusumā - tādā klusumā, kādu man reti nācies dzirdēt. tieši aiz loga labajā pusē aug vīnogulājs, un to ķekari, vēl pat nenogatavojušies, izskatās kārdinoši, un tālāk dārzā - daudz kazeņu krūmi, ar lielām, skaistām ogām, kuras vakardien pagaršoju. man patīk, ka no virtuves var iziet laukā. man patīk aizslēgt no iekšpuses virtuves durvis un aizbīdīt slēdzeni, jo īpaši man to patīk darīt klusām, lai neviens to nedzirdētu. patīk koka vēja zvani dārzā. tāpat man arī patīk tas, kā vannasistabā smaržo pēc vīraka, un vannasistabas lodziņš, kas vienmēr ir vaļā, ar skatu uz pretējās mājas sētu. man patīk kāpt augšā un lejā pa kāpņu mīksto,tumžilo paklājiņu, un man patīk izpētīt katru mājas stūrīti, īpaši virtuves skapīšus, patīk rokturi un nagliņas vai āķīši sienā. patīk virtuves izlietnē ieraudzīt gliemezi bez mājiņas, un ar trauku birstīti to nogādāt aiz loga ārpusē, tāpat man patīk šīs mājas zirneklīši, kuri atrodas no manis pieņemamā attālumā.