vientulība masu sarīkojumos.

11.10.08 19:53

vai maakslinieki nosauc albumu taa skaistaakaas dziesmas vaardaa ? the devil, you & me gadijumaa gribas taa domaat.

• [5]
• ieraksti kaut ko

8.9.08 13:38 - Maybe the absence of signs is a sign.

vai ar jums arī ir tā, ka vakarā, izvēloties, kuru filmu no daudzajām vai dažajām skatīties, pēc filmas noskatīšanās domājiet, jā, tā bija pareizā izvēle, tieši šim vakaram vai varbūt kādam dzīves periodam to vajadzēja, lai kaut ko saprastu vai rastu apstiprinājumu jau it kā sen zināmām lietām, kā tas bija manā gadījumā pēc filmas serendipity noskatīšanās? stāsts skaists, līdzinās pasakai, citāti tādi, ko labprāt ierakstītu kladītē, septiņi gadi, kuri pavadīti it kā mīlot kādu citu, tomēr ilgojoties atkal satikt viņu, to, kurš redzēts tikai vienu reizi, to, par ko neko nezinam, tikai to, ka, liekas, starp mums ir kāda saikne, bet bija jauki sekot tam visam līdzi un noticēt, un brīdī, kad viens no viņiem zaudē ticību, būt tam, kurš aiz ekrāna grib viņam teikt priekšā - tici taču, turpini meklēt. vispār diezgan interesanti, ka tu it kā redzi no malas likteņa gaitu, visas tās sagadīšanās un sakritības, vai mazās nianses, kas vēlāk ir izšķirošas, bet viņi nē, ne visas. tas liek paraudzīties arī uz savu dzīvi ar citu, skaidrāku skatu.

• [1]
• ieraksti kaut ko

8.9.08 13:25 - sūtījums

modinātājs vēl nevienu rītu, kopš esmu šeit, nav spējis mani izdabūt laukā no gultas. bet troksnis ap pulksten pusvienpadsmitiem, kas atskan, pasta sūtījumiem izkrītot pa durvju metāla atveri, gan. liels troksnis šoreiz, tātad jābūt kam smagākam par avīzēm un vēstulēm. jā, tas mans lost and safe baltā kartona kārbiņā.

• ieraksti kaut ko

8.9.08 13:11 - lai ir lāčiem alas, lai ir zivīm upes, un zirnekļiem mājas ārā

pirmā nakts mājās vienai pašai ar diviem MILZU zirnekļiem virtuvē (vismaz pusplaukstas lielumā), un viena veiksmīgu iztransportēšanu laukā pa durvīm ar miskastes palīdzību, runājot ar viņu, un sakot, lai neuztraucas, ka es pāri nedarīšu, ka vēlos viņu izglābt, un neveiksmīgi mēģinot atcerēties dziesmiņu par zirneklīti, ko kādreiz dziedāju solo. tas zirneklis izrādījās gudrs un saprotošs, taču otrs - ilgu laiku izlikās nekustīgs, lai gan situ ar kāju pret zemi un vēl pāris veidos centos viņu sakustināt, lai izdabūtu no stūra, un varētu uzlikt virsū miskasti, taču, kad netīšām aizcirtu ledusskapja durvis, viņš sevi nodeva, un mazliet sakustējās. ar to pašu taktiku viņš tomēr paguva izsprukt, un pamuka zem plīts, kur, iespējams, vēl tagad mīt. nu kāpēc viņš neļāva sev palīdzēt? tik intresanti, ka diviem pēc izskata vienādiem zirnekļiem var būt dažādi raksturi. viņa esamība kaut kur virtuvē biedē mani, un neļauj doties uz virtuvi bez gumijas zābakiem kājās, tāpat arī viņam gan jau ir bail, lai gan viņš ir liels un briesmīgs.
un kāpēc gliemeži tumsā lien uz trotuāriem, kur staigā cilvēki un viņus samin, un kāpēc viņi kopā bariņos rāpjas augšā pa pakāpieniem uz mājas sliekšņa?

• ieraksti kaut ko

7.9.08 16:39 - boggle, brīnums no šanhajas, man ir velosipēds

nepacietīgi gaidīju līdz pusdienlaikam, kamēr pārstās līt, jo kā gan es izmēģināšu riteni, ja ārā līst. nepārstāja, tāpēc ar autobusu tomēr devos tam pakaļ. pa ceļam uz riteņveikalu nespēju paiet garām saviem mīļajiem charity veikaliņiem, un šoreiz, pirmo reizi, es tur atradu nevis skaistus apģērba gabalus, bet gan visskaistāko fotoalbumu no šanhajas pa divām mārciņām, kas, es uzskatu, ir neadekvāti zema cena kaut kam tik skaistam, kas, iespējams, tieši pateicoties zemajai cenai, tagad ir mans, un nolikts īpašā, visiem redzamā vietā, ar ļoti īpašām melnbaltajām ģimenes bildēm tajā, un Boggle - spēli, ar ko mani iepazīstināja Felicita un Noels ( http://www.youtube.com/watch?v=p45CSBEYo2w), un kopš tiem senajiem laikiem esmu kārojusi to iegūt savā īpašumā, pēdējā gada laikā jo īpaši, bija pat doma pasūtināt no e-bay, ko tomēr kaut kā nerealizēju, un šoreiz es tāpat vien apskatīju plauktu ar bērnu rotaļlietām un spēlēm oxfam veikaliņā, un pēkšņi to ieraudzīju. kaut kas neticams! ziniet,cik tā maksāja? vēl smieklīgāka cena nekā visskaistākajam fotoalbumam. 99p! mazlietiņ lietots, bet visas detaļas vietā, nekas netrūkst (pirms to pirku, nepārbaudīju, bet uzticējos). vienu mārciņu iedevu krievu pārdevējai (dzirdēju viņu runājam pa telefonu) stāvoklī ar spēcīgu akcentu. ar šiem diviem necerētajiem fantastiskajiem pirkumiem priecīga devos uz riteņveikalu, un vēl priecīgāku mani padarīja fakts, ka lietus ir beidzies, kas nozīmē netraucētu riteņa iemēģināšanu. ritenis mani jau gadīja, un pārdevējs mani atcerējās. pirms izmēģinājuma brauciena viņš piekodināja, ka ar šo riteni nevar mīt pedāļus, kad maina ātrumus. tā arī nespratu, kāpēc, un nepajautāju, kas notiks, ja tā nedarīšu, bet liela bēda taču tā nav, vai ne? nogriezos mazā šķērsielā, un jutu, ka braucu, kā manāmi iedzēris personāžs. bet ne jau ritenis tur pie vainas, vai ne? kur tie gadi, kad pēdejo reizi braucu. galvenais, ka bremzes strādā, teica pārdevējs. es piekritu. teicu, ka ņemu riteni, ja viņam nav nekas labāks priekš manis. nē, nav, pārējie ir man par zemu, un taisnība jau viņam bija, īpaši par to vienu, kas man patika vairāk par šo. 20 mārciņas. prasīju, vai to rūsu var notīrīt, un viņš, liekas, par šo jautājumu bija diezgan izbrīnīts, teica, ka varot jau mēģināt (ar tādu izteiksmi, ka diezin vai tas izdosies). nopirku arī bicycle lock ar atslēdziņu. smieklīgi, bet viņš pat man uzprasīja, vai es nevēloties slēdzeni ar kodu. ha, ritenim, par kuru, kā viņš pats teica, man nav jauztraucas, jo neviens nenozags. mans pirmais izbrauciens mājup, pa ceļam iegriežoties waitrose, un pirmo reizi atstājot riteni ārpus veikala, blakus citiem (kopš man ir savs ritenis, es pastiprināti vēroju citu riteņus, un mēģinu ieraudzīt kādu, kas izskatās sliktāks par manējo vai apmēram tāda paša 'līmeņa'), bija vairāk uztraucošs, nekā patīkami satraucošs. ir labi, kad ietves ir brīvas, un es mierīgi varu braukt, bet, ja parādās cilvēki, un ja vēl ietve ir šaura, tad bailītes pieaug. vēl bailīgāk ir traukties lejā pa surbiton hill park, vēl jo vairāk, ja pa ietvi kāds iet. es nesaprotu, kā vispār var braukt par ielu kopā ar mašīnām. man nav skaidrs, no kuras puses nāk mašīnas, kuras ir viena vai divu virzienu ielas, un pa kuru pusi ielai ir jābrauc. bet pa ietvēm es vairs nevaru braukt, jo izrādās, ka tas neesot pieņemts, un tā neesot labi darīt. husseins apsolījās kopā ar mani braukt riteņot, un tās visas lietas man parādīt, bet es nudien nezinu, vai to spēšu. īstenībā es priecājos par riteni, lai gan jūs laikam nojaušat, ka lielā sajūsmā neesmu. 20 mārciņas tomēr ir gandrīz nekas, vai ne, un ar šo riteni es apgūšu braukšanas kultūru, pārvarēšu bailes braukt pa ielu, iemācīšos braukt taisni galu galā. kad jutīšu, ka esmu gatava kam labākam, tad man būs kas labāks. līdz tam, es un mans velosipēds mācīsimies sadzīvot, un, cerams, kļūsim par tandēmu.

• ieraksti kaut ko

7.9.08 16:29

cik forši, ka ir draudzene, kura var atrakstīt no rīta vēstuli, paziņojot, ka mūsu abu kopīgā mīļdziedātāja lapā ir izmaiņas, ka dubultalbuma iznākšana ir tikai laika jautājums, ka viņam ir nopietnas attiecības ar puisi vārdā william, un ka viņa internetveikalā visam ir trīsdesmit procentu atlaide. to, ko viņa man nepateica, ir tas, ka gandrīz viss ir sold-out, tomēr es noriskēju un paķēru s-izmēru pēdējam smukajam sieviešu t-kreklam. izpārdošana nozīmē jaunu kolekciju, un jauna kolekcija noteikti būs jaunā albūma iedvesmota.

• ieraksti kaut ko

7.9.08 14:37 - man tomēr patīk iepazīties ar inteliģentiem britu vīriešiem pāri četrdesmit,kuri domā,ka esmu no asv

mans akcents kļūst tikai amerikāniskāks. cilvēku skaits, kuri tā domā, pirms esmu pateikusi, no kurienes esmu, manāmi pieaug.

divi vispatīkamākie piemēri, kas jāatceras arī citu iemeslu pēc:

ir jauki sestdienā aiziet uz marketplace kingstonā, nopirkt svaigus dārzeņus un augļus, un ieraudzīt kaut ko tādu, ko iepriekš neesmu redzējusi, lai gan tas tur ir bijis vienmēr. nojumīte gandrīz iepretim Borders veikalam, kurā nemanāmi sēž viens ūsains angļu vīriņš un pārdod daudz dažādas filmas dvd un videokasešu formātā, diskus un plates. manu uzmanību piesaistīja keeping up appearances, ko ieraudzīju pirms vēl ienācu teltī, un paliku tur uz neplānoti ilgu laiku. vīriņš aicināja iekšā, un jautāja, vai meklēju, ko īpašu, uz ko es atbildēju, ka nē. lēnām devos iekšā, un sāku aplūkot daudzo dvd aizmugurītes, lasīt nosaukumus un cerēt ieraudzīt ko ļoti kārotu. vīriņš īsi bez jautāšanas pastāstīja, kā dvd sakārtoti. un patiesi, ilgi nebija jāgaida, līdz ieraudzīju sen kāroto Iris. atliku maliņā, un turpināju meklēšanu. vienā brīdī sēdošais vīriņš piecēlās, un aplūkoja manu izvēli. teicu, ka ilgi jau meklēju šo filmu, un nesen sāku grāmatu ar tādu pat nosaukumu. viņš teica, ka neesot redzējis, bet aktieru buķete liecina par to, ka filmai jābūt labai. tad viņš sāka man celt laukā filmas, ieteikt, stāstīt par tām un ārpus tām, priecēja, ka dažas no tām zināju, bet nepriecēja tas, ka par britu kino nezinu gandrīz neko. neviens viņa ieteikto filmu nosaukums tā arī nepalika prātā, un neviena no tām arī nespēja līdz galam mani pārliecināt, varbūt tāpēc, ka nevēlējos tērēt naudiņu pērkot šeit vēl kādu filmu, izņemot Iris, bet viņa entuziasms un zināšanu bāze tiešām ir vērā ņemama. izrādās, ka viņš šajā biznesā, un, liekas, šajā kingstonas mārketā strādā jau 25 gadus, un sācis viņš esot ar platēm, un tieši tajā lauciņā, kā viņš pats izteicās, viņš zinot visvairāk. protams, neizpalika arī jautājumi par to, kur un ko es mācos. likās, ka viņš nelaidīs mani vaļā, likās, ka viņš par filmām varētu stāstīt stundām ilgi. varbūt tāpēc, ka cilvēki visbiežāk paiet garām teltij, nevis ienāk iekšā? varbūt tāpēc, ka ne visiem ir laiks klausīties? lai nu kā, kaut kā es tomēr aizvedināju sarunu uz to, ka pirkšu šoreiz tikai Iris, un ka vēl atgriezīšos. un tad sekoja pats interesantākais - viņš mani brīdināja par to, ka šis dvd ir tāda un tāda reģiona, un asv šo dvd es nevarēšu skatīties. kāpēc, lai man vajadzētu to skatīties asv, es pie sevis domāju. diemžēl tā nu tas ir, viņš vēl turpināja. un tad es teicu, ka man nemaz nevajadzēs viņu skatīties asv. un viņš - kā tā, vai tad tu nevedīsi viņu atpakaļ uz asv? uz ko es, protams, atbildu, nē. es neesmu no asv. esmu no latvijas. un tad,protams, seko tipiskais teikums par to, kā gan tev tāds amerikāņu akcents, uz ko es atbildu ar jau ierasto - pārāk daudz amerikāņu tv šovus un filmas skatos. sarunājām, ka vēl atgriezīšos, un pastāstīšu, kā man būs patikusi filma. it was very nice to meet you, david!

šo piektdien, kad biju šķūnī un slēdzu riteni, sadzirdēju pakāpeniski tuvojošos balsi ar atkārtotiem 'hello' saucieniem. izgāju laukā no šķūnīša dārzā, un pirmais bija atvainošānās par to, ka viņš esot mani sabiedējis, un ko es atbildēju, ka nemaz ar nē. tas bija mūsu next-door neighbour - ļoti patīkams, draudzīgs angļu vīrietis ar brillītēm, uz gadiem četrdesmit. viņš teica, ka katru nakti nākot aizvērt dārza durvis, kas, vējā raustītas, šķīkstot un neļaujot aizmigt viņam un sievai. viņu logs esot otrajā stāvā sētas pusē. teicu, ka es arī dzirdot to čīkstoņu, un ka tas izklausoties diezgan spokaini, patiesi. apsolījos, ka es uzmanīšu, lai vārtiņu durvis būtu allaž ciet. viņš pateicās par to, un tad mūsu saruna varēja ievirzīties citā gultnē. viņš teica, ka neesot zinājis, ka šeit kāds jau dzīvojot. teicu, ka es šeit esmu jau otro nedēļu, un norādīju uz savu istabu, un vēl šeit dzīvo Husseins - otro gadu, un vēl trīs cilvēki ievāksies tuvāko nedēļu laikā. viņš jautāja, kā mani sauc, un es teicu - Lasma. viņu Stīvs. rokasspiediens ar manu ledaini auksto un viņa draudzīgi silto roku. Lasma neesot amerikāņu vārds, viņš saka. un es - nav gan. es jau nemaz neesmu no amerikas, es saku. un viņš - kā tad tev tāds amerikāņu akcents? laikam esi strādājusi tur 'abroad'? uz ko es - neesmu gan, vienkārši daudz amerikāņu tv šovus un filmas skatos. hehe! no kurienes tad esmu, viņš jautā, un es saku - no Latvijas. un viņš uzreiz - o, no Latvijas! (šī ir viena no divām reakcijām, izdzirdot vārdu 'Latvija', šī ir - es zinu, kas ir Latvija, esmu dzirdējis labas lietas vai esmu tur bijis) viņš ir bijis. 2002. gadā, turklāt viņš pat spēja atcerēties sava tourguide vārdu un uzvārdu. atvadoties viņš teica, ka, ja kādreiz man vajadzīga viņa palīdzība, lai tikai pasaucot. tik saulaini silta iepazīšanās lietaini pelēkā dienā.

vita man tanī piektdienas vakarā jautāja, vai es vēlētos,lai man būtu britu akcents, uz ko es atbildēju, ka tas sākotnēji bija mans mērķis, bet teicu, ka, esot šeit jau otro gadu, to neizdodas īstenot, un viņa pateica kaut ko ļoti negaidītu - britu akcents savā ziņā ir tāda kā pietēlošana, un viņa man demonstrēja dažus vārdiņus, un tas man atmiņā atsauca lauras atdarināto harija potera akcentu. varbūt patiesi jācenšas vairāk atdarināt, pielikt pūles. nezinu.

runājot par ameriku, kaut kāds plīvurs bija priekšā acīm, tēlaini izsakoties, un es parāk neiedziļinājos, kad pasūtināju the books albūmiņu no jūzera ar nosaukumu caiman-usa, tāpēc tagad es jau vairāk nekā nedēļu gaidu savu albūmiņu, kurš ceļo pāri okeānam no tālās amerikas, un šī gaidīšana mani padara vai traku, bet tanī pat laikā ir to vērta, kaut tikai to marku un aploksnes dēļ, ko es noglabāšu, lai paliek par atmiņu - mans pirmais sūtījums no amerikas.

• [1]
• ieraksti kaut ko

3.9.08 22:53

tāda sajūta, ka tieši to man vajadzēja - londonas latviešu kori. un tik pārsteidzoši cilvēki un notikumi savijās kopā. arī tāda banāla un man neraksturīga lieta kā iedzeršana piektdienas vakara vienā no surbitonas pubiem var atnest fantastiski jauku iepazīšanos. un ja es būtu tovakar izlēmusi palikt mājās? ai, tiešām tā vien gribas teikt - viss notiek tā, kā tam jānotiek.

• ieraksti kaut ko

2.9.08 22:36

iekāpt bildē gribētos. vai to pazīstamo, sailgoto vidi. ar nevīžīgām nošu lapām, zīmuli, dzēšgumiju, naktslampiņu, mazliet salstošiem pirkstu galiem, bet ar siltu tējas krūzi turpat maliņā uz zemes, un pietiekoši daudz spārnotu ideju, bet lai katrai izdodas piezemēties uz šaurajām līnijām.  

• ieraksti kaut ko

2.9.08 13:52 - i want to ride my bicycle

surbitonā ir tāds tipiski mazs veikaliņš, kurā pārdot recycled velosipēdus. vakar pēcpusdienā devos uz turieni, lai apskatītos, vai tur nav kāds velosipēds tieši priekš manis. garmatains, īsa auguma angļu vīrietis, kurš izrādījās ļoti draudzīgs, jautāja, ko es vēloties, un es viņam pajautāju "do you have a good woman's bike?". viņam bija tikai divi sieviešu velosipēdi, no kuriem viens bija jau saremontēts, tomēr izrādījās man par zemu, un otrs - nesaremontētais, ko viņš teicās saremontēt priekš manis līdz trešdienai, bet es viņam atļāvu to lietiņu padarīt līdz piektdienai. forši ir tas, ka man tas velosipēds nebūs jāpērk, ja es pamēģināšu ar to pabraukt, un man nepatiks. bet jauki apzināties, ka tas tiek remontēts priekš manis. nav gluži mans sapņu ritenis, taču 30 mārciņas - un tas būs manējais. savā ziņā tas jau ir manējais. galvenais, ka tas nav sporta, ar simtiem ātrumu un biezām riepām. sapņu riteni es redzēju pēc tam, kad devos uz otru vietu, kur, kā man likās, pārdod lietotus velosipēdus. skatlogā ieraudzīju bezgala skaistu melnu vintage (tas pat bija rakstīts uz velosipēda) riteni ar pītu grozu priekšā, un cena bija pie trīssimt mārciņām. nodomāju, ka tas taču būs kāds īpašs izņēmums. nekas veikala ārienē vai iekšienē neliecināja par to,ka tur varētu pārdot tik dārgus velosipēdus. mans jautājums atturīgajam un nepārāk draudzīgajam angļu pārdevējam par to, vai viņam atrastos kāds sieviešu velosipēds priekš manis, kas nemaksātu vairāk nekā 50 mārciņas, veikala pazinējiem varētu šķist muļķīgs un varbūt pat nepieklājīgs. nē, nevajag man tādu šiku riteni. šobrīd man vajag kaut ko vienkāršu, bet labu, lai viegli braukt, lai viss strādā. see you on friday (can't wait)!

• [4]
• ieraksti kaut ko