vientulība masu sarīkojumos.

7.9.08 16:39 - boggle, brīnums no šanhajas, man ir velosipēds

nepacietīgi gaidīju līdz pusdienlaikam, kamēr pārstās līt, jo kā gan es izmēģināšu riteni, ja ārā līst. nepārstāja, tāpēc ar autobusu tomēr devos tam pakaļ. pa ceļam uz riteņveikalu nespēju paiet garām saviem mīļajiem charity veikaliņiem, un šoreiz, pirmo reizi, es tur atradu nevis skaistus apģērba gabalus, bet gan visskaistāko fotoalbumu no šanhajas pa divām mārciņām, kas, es uzskatu, ir neadekvāti zema cena kaut kam tik skaistam, kas, iespējams, tieši pateicoties zemajai cenai, tagad ir mans, un nolikts īpašā, visiem redzamā vietā, ar ļoti īpašām melnbaltajām ģimenes bildēm tajā, un Boggle - spēli, ar ko mani iepazīstināja Felicita un Noels ( http://www.youtube.com/watch?v=p45CSBEYo2w), un kopš tiem senajiem laikiem esmu kārojusi to iegūt savā īpašumā, pēdējā gada laikā jo īpaši, bija pat doma pasūtināt no e-bay, ko tomēr kaut kā nerealizēju, un šoreiz es tāpat vien apskatīju plauktu ar bērnu rotaļlietām un spēlēm oxfam veikaliņā, un pēkšņi to ieraudzīju. kaut kas neticams! ziniet,cik tā maksāja? vēl smieklīgāka cena nekā visskaistākajam fotoalbumam. 99p! mazlietiņ lietots, bet visas detaļas vietā, nekas netrūkst (pirms to pirku, nepārbaudīju, bet uzticējos). vienu mārciņu iedevu krievu pārdevējai (dzirdēju viņu runājam pa telefonu) stāvoklī ar spēcīgu akcentu. ar šiem diviem necerētajiem fantastiskajiem pirkumiem priecīga devos uz riteņveikalu, un vēl priecīgāku mani padarīja fakts, ka lietus ir beidzies, kas nozīmē netraucētu riteņa iemēģināšanu. ritenis mani jau gadīja, un pārdevējs mani atcerējās. pirms izmēģinājuma brauciena viņš piekodināja, ka ar šo riteni nevar mīt pedāļus, kad maina ātrumus. tā arī nespratu, kāpēc, un nepajautāju, kas notiks, ja tā nedarīšu, bet liela bēda taču tā nav, vai ne? nogriezos mazā šķērsielā, un jutu, ka braucu, kā manāmi iedzēris personāžs. bet ne jau ritenis tur pie vainas, vai ne? kur tie gadi, kad pēdejo reizi braucu. galvenais, ka bremzes strādā, teica pārdevējs. es piekritu. teicu, ka ņemu riteni, ja viņam nav nekas labāks priekš manis. nē, nav, pārējie ir man par zemu, un taisnība jau viņam bija, īpaši par to vienu, kas man patika vairāk par šo. 20 mārciņas. prasīju, vai to rūsu var notīrīt, un viņš, liekas, par šo jautājumu bija diezgan izbrīnīts, teica, ka varot jau mēģināt (ar tādu izteiksmi, ka diezin vai tas izdosies). nopirku arī bicycle lock ar atslēdziņu. smieklīgi, bet viņš pat man uzprasīja, vai es nevēloties slēdzeni ar kodu. ha, ritenim, par kuru, kā viņš pats teica, man nav jauztraucas, jo neviens nenozags. mans pirmais izbrauciens mājup, pa ceļam iegriežoties waitrose, un pirmo reizi atstājot riteni ārpus veikala, blakus citiem (kopš man ir savs ritenis, es pastiprināti vēroju citu riteņus, un mēģinu ieraudzīt kādu, kas izskatās sliktāks par manējo vai apmēram tāda paša 'līmeņa'), bija vairāk uztraucošs, nekā patīkami satraucošs. ir labi, kad ietves ir brīvas, un es mierīgi varu braukt, bet, ja parādās cilvēki, un ja vēl ietve ir šaura, tad bailītes pieaug. vēl bailīgāk ir traukties lejā pa surbiton hill park, vēl jo vairāk, ja pa ietvi kāds iet. es nesaprotu, kā vispār var braukt par ielu kopā ar mašīnām. man nav skaidrs, no kuras puses nāk mašīnas, kuras ir viena vai divu virzienu ielas, un pa kuru pusi ielai ir jābrauc. bet pa ietvēm es vairs nevaru braukt, jo izrādās, ka tas neesot pieņemts, un tā neesot labi darīt. husseins apsolījās kopā ar mani braukt riteņot, un tās visas lietas man parādīt, bet es nudien nezinu, vai to spēšu. īstenībā es priecājos par riteni, lai gan jūs laikam nojaušat, ka lielā sajūsmā neesmu. 20 mārciņas tomēr ir gandrīz nekas, vai ne, un ar šo riteni es apgūšu braukšanas kultūru, pārvarēšu bailes braukt pa ielu, iemācīšos braukt taisni galu galā. kad jutīšu, ka esmu gatava kam labākam, tad man būs kas labāks. līdz tam, es un mans velosipēds mācīsimies sadzīvot, un, cerams, kļūsim par tandēmu.

• ieraksti kaut ko

9.11.07 23:42

man ir jauni zābaciņi! jauni,bet lietoti. nezināju,kādus gribu,bet šodien,kad ieraudzīju,sapratu,ka vienmēr esmu gribējusi tieši tādus. un,kas ir pats interesantākais,es atceros,ka kaut kad tālā bērnībā man bija ļoti līdzīgi! šie ir mazliet nobružāti,bet tumši brūni,tāpēc nemaz nevar pamanīt,ar no jauna uzliktiem papēžiem. ar drēbēm nekad tā nav bijis - jau pielaikošanas kabīnē,ja patīk un der,tā uzreiz kļūst par manējo,pirms vēl esmu par to samaksājusi. bet tagad,ievelkot kājas zābakos,es sev sāku uzdot jautājumus - kas tajos staigājis. kāpēc tā sieviete (vai meitene) zābakus atdevusi šim veikalam? tāpēc,ka palika par mazu? tāpēc,ka apnika? varbūt valkātāja nomira un kāds viņas drēbes un apavus aiznesa uz charity veikaliem? - pat tādas domas raisās manā galviņā.

• [2]
• ieraksti kaut ko

9.11.07 23:03

FARA charity veikalā,izrādās,ir jauki un mājīgi iekārtots pagrabstāvs tikai priekš vakartērpiem (un kāzu kleitām,kurpēm un aksesuāriem),kur šodien nemanot pagāja kādas divas stundas,laikojot daudzas skaistas kleitas. nosalu gan,jo tur lejā diezgan pavēss. gribēju atrast kokteiļkleitu priekš tās international cocktail party nākampiektdien,un,lai gan man aizvien ļoti gribas iet,kompānijas tomēr pagaidām nav un vēl tā priekšnojauta,ka es atkal garlaikošos un būšu autsaidere,kamēr citi piedzersies līdz neprāta jautrībai un jautri pavadīs laiku.
bija vairākas kleitas,kas derēja kā tieši priekš manis radītas. tā ir tik patīkama sajūta! vislabāk tomēr patika tā visdārgākā izvēle (35 mārciņas,bet pārdevēja teica,ka man pārdošot pa 30,ja atnākšu rīt). krāsa,fasons,materiāls - viss-viss kopā. un varbūt tomēr kleita ir pārāk skaista,lai vilktu uz kokteiļpārtiju. kā lai zinu,kā ģērbsies citas meitenes?
nekad neaizmirsīšu to gadījumu 5.klasē,kad ar tādu nepacietību gaidīju balli,kas tika rīkota pēc zēnu kora festivāla Latviešu Biedrības namā. ja balle,tad balle. ar mammu nopirkām man vīna krāsas samta kostīmu - augšiņu un svārkus. aizgāju pie frizieres,kura man uztaisīja burvīgu vakara frizūru,ko iemūžinājām bildēs. kad nonācu 'ballē' un ieraudzīju pārējos vienaudžus,kas bija džinsās,džemperos,maiciņās (pat meitenes),biju vīlusies. jutos tik neiederīga un vientuļa,taču tā bija ikdienas sajūta. cerēju,ka balles tērps un frizūra mani padarīs pašpārliecinātāku. ka mani skolasbiedri aicinās mani bariņā. taču tā nenotika. nogāju uz foajē un no telefona automāta piezvanīju vecākiem,lai atbrauc pakaļ. kopš tās reizes gandrīz katrs tāda veida pasākums scenāriju nemaina. aizvien esmu tā pati kautrīgā meitene,kas alkst uzmanības un grib draudzēties. tā pa īsto. nevis virspusēji,nevis tikai tad,kad otram izdevīgi.

• [3]
• ieraksti kaut ko

17.10.07 00:11

daudz čaukstošas oranždzeltenas lapas gar šauro ietvīšu sāniem. rudens arī te jau nobriedis. vidējā temperatūra gan +18 grādi. vienudien bija uzkāpis pat līdz +20. es,kā jau no aukstās Latvijas,allaž ģērbjos atbilstoši mēneša nosaukumam un datumam. ja oktobra vidus,tātad jāģērbjas silti. ja anglija,tātad lietussargs vienmēr (izņemot,protams,dienas,kad bbc weather ikoniņa rāda tikai saulīti) somā. mēteli gan šajās dienās būtu smieklīgi vilkt,taču šalle un cimdi tiek likti lietā,tiesa gan,tikai sākumā,jo jau pēc pāris minūtēm,raitā solī ejot,paliek pavisam karsti.

ceturtdien Penhryn Road campusa Studentu bārā 'Space' bija Poster Sale. gandrīz tie paši plakāti,kas Fresher's Fayre,taču arī daudz jauni klāt. tagad manu saulaini dzelteno istabiņas sienu rotā divi nelieli Gustava Klimta plakāti ar 'the kiss' un 'mother and child'' - abi kopā pa piecām mārciņām.

ceturtdien vakarā pēc jau tā garās dienas satikos Embankment station ar A. ceturdien bija tieši mēnesis,kopš esmu šeit. tieši ceturtdien es pirmo reizi viena braucu ar vilcienu un pēc tam ar metro. pirmo reizi pati atradu vajadzīgo metro līniju,staciju. un tas patiesībā ir tik vienkārši - visa informācija kā uz paplātes. easy! dikti patīk un aizrauj tā visa metro un vilcienu padarīšana. no ceturdienas paliks atmiņā 'ekskursija' uz Soho (biju tomēr gaidījusi ko iespaidīgāku) un grāmatveikals (neiegaumēju nosaukumu,taču Waterstones tas nebija noteikti) ar burvīgu iekārtojumu - īpaši mīksto dīvāniņkrēslu teritoriju pie logiem,ar skatu uz Londonas ielu (tikai - kādu?).

nezinu,kā un kāpēc,bet vienudien,tas laikam bija šo piektdien,uz plīts atrodu zīmīti,ka cooker is broken,un kāds atnāks salabot. biju vakar noskaidrot,kāpēc neviens nenāk,un man paskaidroja,ka pa brīvdienām labotājs nenāk,kas it kā man pašai būtu bijis jāsaprot,taču,ziniet,grūti ir trīs dienas izturēt neko necepot un nevārot. taču rīt,tas ir,šodien,viņam esot jābūt. nebija. un pat ja bija,zīmīte aizvien vēl nav noņemta. vakar uzzināju,kāpēc common room jau gandrīz nedēļu ir slēgta - tāpēc,ka kāds esot smashed the pool table,un kamēr vainīgais neatzīsies vai arī kāds aculiecinieks nepateikts,kurš bija vainīgs,common room būs slēgta. un ja nu neviens neatzīstas? kaut kas nav vairs īsti tā,kad neredzu no savas istabas loga gaismas un jauniešus līdz divpadsmitiem vakarā spēlējot galda tenisu. un kopistaba vismaz priekš manis bija vieta,kur satikt pāris cilvēkus,ko ikdienā nesanāk satikt.

piektdien Knights Park kampusā,kad pēcpusdienā devos pakaļ mākslas vēsturē atstātajiem kopētajiem lasāmmateriāliem,ko bija jāpaņem iekš Pigeon Holes (beidzot es zinu,kas tas ir),nebiju gaidījusi ieraudzīt grāmatu tirdziņu. visādas grāmatas,saistībā ar arhitektūru,dizainu,mākslu,pat filmām. skaidras naudas man nebija,un tuvākais automāts desmit minūšu gājienā. vispār labi vien,ka nenopirku neko,lai gan bija pāris grāmatas,ko ļoti iekārojās iegūt savā īpašumā. neapzināti 'ietaupīju' vienam citam pirkumam. šis varbūt bija šogad pirmais,bet noteikti ne pēdējais tirdziņš.

piektdien,ar nodomu ejot cauri Kingstonas market'am kādas 15 min pirms tā darba laika beigām,viens pārdevējs skaļā balsī reklamēja,ka divas kastītes ar zemenēm pie viņa tieši tagad var nopirkt pa 1.50. protams,nenoturējos. jau pirmajā vakarā man bija sagrieztas zemenītes (par ļoti garšīgām nenosauksi,tomēr ēst varēja) ar cukuru (ko beidzot nopirku,jo visu šo mēnesi biju pavisam labi izturējusi bez tā) un pienu. tas pats arī sestdienas vakarā,taču šodien,nē,jau vakar no rīta ieraudzīju,ka tās pārklājušās ar tādu baltu apmatojumu. nezinu,kā šo parādību pareizi sauc - pelējums,laikam,bet ēdamas tās vairs nebija,tāpēc šodien izmetu ar visu plastmasas kastīti laukā. būs mācība,ka augļi jāapēd ātrāk,vai vismaz jāizņem no plastmasas iepakojumiem.

piektdien pirmo reizi pārgāju pāri Kingston Bridge,no kura paveras gana skaists skats uz abām pusēm. tie koki Temzas otrā pusē vilināt vilināja jau kopš pirmo reizi biju pie upes. te,Kingstonā,starpcitu,nav neviena parka. te ir diezgan daudz koku,daudz krūmu un tādi mazi skvēriņi,vāveres daudz,taču neviena parka. un šī apziņa ir nepatīkama,jo man tik tiešām bija licies,ka te būs daudz parku. visu laiku bija tā neatrisinātā intriga par to,kas ir krasta otrā pusē. cerēju ieraudzīt tur parku - vienu īsu angļu parku! nonākot otrā pusē,uz kartes bija rakstīts Hampton Court. izrādās,tas ir pats sākums milzīgajai teritorijai,kas aizved līdz HC Palace. noteikti aiziešu drīzumā! taču todien bija jau pavēls,lai turp dotos,nezināju arī,cik tālu tas vispār ir. gar upi perfektā rindā milzīgi,resni,veci kastaņkoki. paņēmu par piemiņu arī no turienes. man jau ir maza kolekcija uz plaukta ar anglijas kastaņiem. izskatās tāpat,taču tas zaļais apvalciņš citādāks - adatiņas vairāk - viena pie otras,taču mīkstas. un mazas laiviņas,kuterīši gar krasta malu - tik poētiski. un daži zvejnieki. katrs ar savu telti. ne tik poētiski,kā varbūt izklausās. atradu vēl vienu zaļu teritoriju,paejoties nedaudz citā virzienā,iepretim Kingston University Bridge House. ļoti liela zaļa platība ar pāris kokiem,norobežota ar augstu brūnu sētu. pie tuvākās ieejas - nožogota vieta skeitbordistiem un šūpoles. aizstaigāju līdz otrai izejai,nedomāju,ka tur vēl atriezīšos. nekā tāda,dēļ kā atgriezties.

sestdien pusčetros atkal satikos ar A. viņš mani aizveda uz Hampstead,parādīja Hampstead Heath - mistiski maģisko parku,un pļavā pie koka viņš man(i) lasīja. atpakaļceļā viņš izkāpa pieturā Totenham Court Roud,bet es - Charity Cross. pulkstens bija jau gandrīz septiņi,tātad,jau pavisam tumšs,es tomēr devos mierīgā pastaigā pa Londonu. daži veikali vēl bija vaļā. nonācu līdz Waterloo Bridge,un devos tālāk uz stacijas pusi. gāju gar National Theatre un pretējā pusē,ēkā aiz stikla sienas dažu metru augtumā ieraudzīju pavecāku sievieti starp grāmatu plauktiem. izskatījās pēc veikala,taču kāpēc vaļā tik vēlu! tas bija National Film Theatre,ko uzzināju tikai vēlāk. pēc pāris minūtēm jau atrados veikalā,kur ir simtiem grāmatu tikai par filmām! eiropas kino,holivudas kino,neatkarīgais kino,grāmatas par režisoriem,grāmatas par aktieriem,filmu teorija,filmu kritika,filmu uzņemšana,visādi reti sastopami dvd no visas pasaules,melnbaltas kartiņas ar aktieriem,režisoriem...un vēl un vēl...! es pat iedomāties nevarēju,ka tāds veikals vispār var būt! pēc kādas pusstundas vispārējas apbrīnas,reizē apjukuma un apziņas,ka nedrīkstu šo veikalu atstāt,neko nenopērkot,es paliku pie vienas četrsimtarpuslappušu grāmatas - FILM - a critical introduction,kas,pirmkārt,vizuāli ir ļoti tīkama,turklāt saturiski un ilustratīvi bagāta. samaksāju 24.95,kas pat nešķiet nemaz tik dārgi priekš tādas grāmatas,man pat liekas,ka šī ir pati vērtīgākā (ne tik daudz cenas ziņā) grāmata,ko jelkad esmu iegādājusies!

• [6]
• ieraksti kaut ko