FARA charity veikalā,izrādās,ir jauki un mājīgi iekārtots pagrabstāvs tikai priekš vakartērpiem (un kāzu kleitām,kurpēm un aksesuāriem),kur šodien nemanot pagāja kādas divas stundas,laikojot daudzas skaistas kleitas. nosalu gan,jo tur lejā diezgan pavēss. gribēju atrast kokteiļkleitu priekš tās international cocktail party nākampiektdien,un,lai gan man aizvien ļoti gribas iet,kompānijas tomēr pagaidām nav un vēl tā priekšnojauta,ka es atkal garlaikošos un būšu autsaidere,kamēr citi piedzersies līdz neprāta jautrībai un jautri pavadīs laiku.
bija vairākas kleitas,kas derēja kā tieši priekš manis radītas. tā ir tik patīkama sajūta! vislabāk tomēr patika tā visdārgākā izvēle (35 mārciņas,bet pārdevēja teica,ka man pārdošot pa 30,ja atnākšu rīt). krāsa,fasons,materiāls - viss-viss kopā. un varbūt tomēr kleita ir pārāk skaista,lai vilktu uz kokteiļpārtiju. kā lai zinu,kā ģērbsies citas meitenes?
nekad neaizmirsīšu to gadījumu 5.klasē,kad ar tādu nepacietību gaidīju balli,kas tika rīkota pēc zēnu kora festivāla Latviešu Biedrības namā. ja balle,tad balle. ar mammu nopirkām man vīna krāsas samta kostīmu - augšiņu un svārkus. aizgāju pie frizieres,kura man uztaisīja burvīgu vakara frizūru,ko iemūžinājām bildēs. kad nonācu 'ballē' un ieraudzīju pārējos vienaudžus,kas bija džinsās,džemperos,maiciņās (pat meitenes),biju vīlusies. jutos tik neiederīga un vientuļa,taču tā bija ikdienas sajūta. cerēju,ka balles tērps un frizūra mani padarīs pašpārliecinātāku. ka mani skolasbiedri aicinās mani bariņā. taču tā nenotika. nogāju uz foajē un no telefona automāta piezvanīju vecākiem,lai atbrauc pakaļ. kopš tās reizes gandrīz katrs tāda veida pasākums scenāriju nemaina. aizvien esmu tā pati kautrīgā meitene,kas alkst uzmanības un grib draudzēties. tā pa īsto. nevis virspusēji,nevis tikai tad,kad otram izdevīgi.