boggle, brīnums no šanhajas, man ir velosipēds
nepacietīgi gaidīju līdz pusdienlaikam, kamēr pārstās līt, jo kā gan es izmēģināšu riteni, ja ārā līst. nepārstāja, tāpēc ar autobusu tomēr devos tam pakaļ. pa ceļam uz riteņveikalu nespēju paiet garām saviem mīļajiem charity veikaliņiem, un šoreiz, pirmo reizi, es tur atradu nevis skaistus apģērba gabalus, bet gan visskaistāko fotoalbumu no šanhajas pa divām mārciņām, kas, es uzskatu, ir neadekvāti zema cena kaut kam tik skaistam, kas, iespējams, tieši pateicoties zemajai cenai, tagad ir mans, un nolikts īpašā, visiem redzamā vietā, ar ļoti īpašām melnbaltajām ģimenes bildēm tajā, un Boggle - spēli, ar ko mani iepazīstināja Felicita un Noels ( http://www.youtube.com/watch?v=p45CSBEYo2w), un kopš tiem senajiem laikiem esmu kārojusi to iegūt savā īpašumā, pēdējā gada laikā jo īpaši, bija pat doma pasūtināt no e-bay, ko tomēr kaut kā nerealizēju, un šoreiz es tāpat vien apskatīju plauktu ar bērnu rotaļlietām un spēlēm oxfam veikaliņā, un pēkšņi to ieraudzīju. kaut kas neticams! ziniet,cik tā maksāja? vēl smieklīgāka cena nekā visskaistākajam fotoalbumam. 99p! mazlietiņ lietots, bet visas detaļas vietā, nekas netrūkst (pirms to pirku, nepārbaudīju, bet uzticējos). vienu mārciņu iedevu krievu pārdevējai (dzirdēju viņu runājam pa telefonu) stāvoklī ar spēcīgu akcentu. ar šiem diviem necerētajiem fantastiskajiem pirkumiem priecīga devos uz riteņveikalu, un vēl priecīgāku mani padarīja fakts, ka lietus ir beidzies, kas nozīmē netraucētu riteņa iemēģināšanu. ritenis mani jau gadīja, un pārdevējs mani atcerējās. pirms izmēģinājuma brauciena viņš piekodināja, ka ar šo riteni nevar mīt pedāļus, kad maina ātrumus. tā arī nespratu, kāpēc, un nepajautāju, kas notiks, ja tā nedarīšu, bet liela bēda taču tā nav, vai ne? nogriezos mazā šķērsielā, un jutu, ka braucu, kā manāmi iedzēris personāžs. bet ne jau ritenis tur pie vainas, vai ne? kur tie gadi, kad pēdejo reizi braucu. galvenais, ka bremzes strādā, teica pārdevējs. es piekritu. teicu, ka ņemu riteni, ja viņam nav nekas labāks priekš manis. nē, nav, pārējie ir man par zemu, un taisnība jau viņam bija, īpaši par to vienu, kas man patika vairāk par šo. 20 mārciņas. prasīju, vai to rūsu var notīrīt, un viņš, liekas, par šo jautājumu bija diezgan izbrīnīts, teica, ka varot jau mēģināt (ar tādu izteiksmi, ka diezin vai tas izdosies). nopirku arī bicycle lock ar atslēdziņu. smieklīgi, bet viņš pat man uzprasīja, vai es nevēloties slēdzeni ar kodu. ha, ritenim, par kuru, kā viņš pats teica, man nav jauztraucas, jo neviens nenozags. mans pirmais izbrauciens mājup, pa ceļam iegriežoties waitrose, un pirmo reizi atstājot riteni ārpus veikala, blakus citiem (kopš man ir savs ritenis, es pastiprināti vēroju citu riteņus, un mēģinu ieraudzīt kādu, kas izskatās sliktāks par manējo vai apmēram tāda paša 'līmeņa'), bija vairāk uztraucošs, nekā patīkami satraucošs. ir labi, kad ietves ir brīvas, un es mierīgi varu braukt, bet, ja parādās cilvēki, un ja vēl ietve ir šaura, tad bailītes pieaug. vēl bailīgāk ir traukties lejā pa surbiton hill park, vēl jo vairāk, ja pa ietvi kāds iet. es nesaprotu, kā vispār var braukt par ielu kopā ar mašīnām. man nav skaidrs, no kuras puses nāk mašīnas, kuras ir viena vai divu virzienu ielas, un pa kuru pusi ielai ir jābrauc. bet pa ietvēm es vairs nevaru braukt, jo izrādās, ka tas neesot pieņemts, un tā neesot labi darīt. husseins apsolījās kopā ar mani braukt riteņot, un tās visas lietas man parādīt, bet es nudien nezinu, vai to spēšu. īstenībā es priecājos par riteni, lai gan jūs laikam nojaušat, ka lielā sajūsmā neesmu. 20 mārciņas tomēr ir gandrīz nekas, vai ne, un ar šo riteni es apgūšu braukšanas kultūru, pārvarēšu bailes braukt pa ielu, iemācīšos braukt taisni galu galā. kad jutīšu, ka esmu gatava kam labākam, tad man būs kas labāks. līdz tam, es un mans velosipēds mācīsimies sadzīvot, un, cerams, kļūsim par tandēmu.