8.11.08 21:28
datorvaardniicas piemeers vaardinjam 'adrift' : a young woman adrift in London
'adrift' ir arii galvenaa varone filmaa '
the red dessert'.
Antionio filmu personaazhi ir "as much estranged from themselves as they are from others and their environment".
man liekas, ka rakstiishu eseju par vinju.
8.11.08 11:38 - stop the clocks
shoriit mani pamodinaaja diivainas, neizskaidrojamas skanjas aiz loga, vel lidz galam nepamodusies nesapratu, ka tas bija putns (vai putni). sapratne atnesa patiikamu mieru. tie pashi melnie, mazie, liels bars shodien, pirms vel saaka nopietni liit, kaa traki lidinaajaas ap viinogu kruumu, kas man tieshi aiz loga, it kaa speeledamies raava nost no kjekariem vel palikushaas viinogas.
sapnii, savukart, nezinu, kaadaa sakaraa, redzeeju, ka pie mums daarzaa gailis, tumshi bruuns, ar vienu vistu pastaigaajas.
vienu tumshu vakaru, kad gaju uz autobusa pieturu surbitonaa, vienaa mazaa tuurisma agjentuuras veikalinjaa vispirms pamaniiju draudziigu onkuliiti seezham aiz biroja galda veikala dziljumaa, un tad suni, beeshu, lielu, izskatiijaas pec labradora, mieriigi, pacietiigi guljam galda priekshaa. ar aiztureetu skatu pie sunja gaaju garaam, bet paliku staavam, taadaa lenkjii, ka onkuliti vairs neredzu, bet suni gan, aizkustinaajumaa veeroju ilgu briidi, lidz sapratu, ka tas paliek mazliet diivaini (vai nepieklaajiigi).
esmu atklaajusi, ka ir zirneklj-cilveeki un ir gliemezh-cilveeki. es esmu gliemezh-cilveeks. es bez jelkaadas nepatikas (drizak ar lielu patiku) varu panjemt rokaas gliemezi, atljaut vinjam sliideet pa plaukstu. ir cilveki, kam tas skjiet pretiigi, kas to vienkarshi nespeej paciest. tie pashi cilveki rokaas var panjemt zirnekli, bez probleemaam.
"my dream is to know one day what my dream is" - tanii pat naktii, pec tam, kad dienaa sho fraazi peec ilgaaka laika atkal biju dzirdeejusi, es redzeeju sapnii, kas man shajaa dziivee buutu jaadara. tas bija saistits vai nu ar dziivnieku aizsardziibu vai slimiem berniem, bet preciizi es nevaru atcereties, atceros tikai to,ka citi nevareja saprast manu peekshnjo izveeli, tik kraso paarmainju. prieksh kam tad es maaciijos? varbut tas nebija sapnis, jo nekaa neparasta tur nav, es pedejaa laikaa nereti aizdomaajos par to, ka tam, uz ko eju, nav nekada ceela meerkja apakshaa, tur nav nekaa iznjemot savas labsajuutas darbu darot un laba (cerams) atalgojuma.
man patiik lietainas dienas, taadas, kad lietus liist ilgi, bez apstaajas,un nav nekur jaaiet, ir attaisnojums palikt maajaas. shodien beidzot jaasaak atguut iekaveetais. atvainojos par atkaapju neesamiibu, par atskjiriigu domu un tematu sapluushanu, tas deelj bezgala miiljaas bildes it kaa no kaadas sen-aizmirstas manas bernibas pasakas un shodienas pavadiijuma dziesmas pasleeptas zem taas.