vētrains vējš, kas nemitīgi raustīja un spocīgi čīkstināja šķūnīša atvērtās durvis, turklāt vēl ilga un neizskaidrojama helihopteru lidināšanās kaut kur virs mājas ap diviem naktī manī iedvesa nemieru, tomēr nogurums ļāva iemigt un kārtējo reizi pamosties vēlāk nekā ieplānots - nedaudz pirms vienpadsmitiem, ar jau kuro rītu nedarbojošos modinātāju. tikai katru mani pamodina kas cits. šorīt tas bija zvans pie durvīm. viens, pēc brīža otrs. pēc pirmā zvana bija doma neatvērt. piesardzības nolūkos. turklāt durvīm nav 'actiņas'. bet pēc otrā zvana tomēr nolēmu - ai, nu pajautāšu 'who is it', riskēšu un vēršu vaļā, lai kāda būtu atbilde. būšu drosmīga meitene. izrādās, atslēgas caurums var pavisam jauki aizvietot 'actiņu'. redzēju tikai koši oranžu jaku ar atstarotājiem, un ar to jau pietika. droši atvēru durvis, un bikls angļu puika man sniedza pretim mitru lapiņu (visu nakti un rītu lijis) ar pildspalvu, lai parakstos par saņemšanu. nopriecājos, ka tas taču laikam mans no amazones pasūtinātais the books albūmiņš, bet nē - izrādās, paciņa mūsu mājas puikam.