mājīgums izveidots jau tā vismājīgākajā istabiņā. katru dienu pa maziņam, pašai pārbīdot mēbeles no vienas malas uz otru, un nu jau katrai lietai sava vieta, vien pāris žaketes un vairākreiz lietojamie supermārketu lielie maisi, kuri won't cost the earth, nerod vietu, bet gan jau. cerams,ka plauktiņskapis nesagāzīsies un drēbju skapis neielūzīs. kopš atbraukšanas staigāju netīra, jo notiek pailguši remontdarbi - katru dienu ceru,ka šī nu būs tā diena,kad beidzot varēšu nomazgāties un izmazgāt matus. pamošanās ir vēla un neregulāra, dažkārt līdz ar strādnieku (no polijas) radio vai urbja ieslēgšanu, taču pat tas neliek man rāpties ārā no jau iemīļotās, teju divguļamās gultas ar pasakaino (vārda vistiešākajā nozīmē) gultas pārvalku, kas atgādina multfilmas par pasaciņu tumšzilo-jūraszilo krāsu noskaņu un stāsta par zilo ilgu puķi. pēcpusdienas paiet, kamēr lēnām iztaisos, un mēroju divdesmitminūšu distanci pa garo surbiton hill park līdz surbiton, no kuras tikai puse no ceļa ir jauna, kur vienā vai otrā pārtikas lielveikalā pērku dažādus nekad nepirktus produktus, lai pagatavotu kādu interesantu ēdienu pēc internetā atrastas receptes mūsu mājas vienīgajam puikam vakariņās, kad viņš noguris pārnāks no darba. nekad mūžā neesmu nevienam,izņemot sevi, gatavojusi vakariņas, tāpēc otrdienas vakars bija ļoti īpašs, un man izdevās - viņam ļoti garšoja, vairāk nekā man, turklāt noslēpumainā sastāvdaļa, ko viņš nespēja uzminēt, pirms tam neticot, ka ir iespējams uztaisīt gardu maltīti bez it nevienas garšvielas, ēdienam piešķīra vēl īpašāku garšu. katras vakariņas, ko viņš gatavo mums abiem, man ir liels atklājums, gandrīz tik pat liels, cik man recepšu meklēšanas-produktu meklēšanas-un to pirkšanas pārdzīvojums - tās ir lielvakariņas, kas savā būtībā ir veselīgas, taču ļoti sātīgas, ar tādām garšām un produktiem, kādus nekad neesmu ēdusi,turklāt sēžot sakrustotām kājām uz paklāja. sarunas ar viņu ir tādas, ka dažreiz liekas, tās nekad varētu nebeigties, jo viņam vienmēr ir ko jautāt vai stāstīt, un man vairs nav jāuztraucas par jautājumu izgudrošanu, kas parasti ir diezgan mokošs process, bet viņam, acīmredzami, tie rodas dabiskā veidā. pirmās vakariņas manā istabā vakar vakarā ar cosmos sākumā, pēc tam hanni hukkelbergu, un youtube's video ar imogenu hīpu, kuru skatoties, viņš pārtrauca ēst, un kaut kādā brīdī vakara gaitā viņš pateica, ka man esot laba gaume. otrdienas vakars ieilga līdz vēlai naktij, kuru rezultātā atklājās, cik līdzīga es esmu viņa iepriekšejai housemate no norvēģijas. esmu redzējusi viņu tikai bildēs, un pēc tām man bija radies iespaids, ka viņa ir sabiedriska, pašpārliecināta meitene, kas, kā izrādās, ir tikai mans maldīgais priekšstats. un man patika, kā viņš pateica, ka man esot šeit, it kā daļiņas no viņas turpina būt šeit (viņi bija ļoti labi draugi).
jā,patīkami ir būt atpakaļ. tomēr tāda sajūta, ka viss ir tā,kā tam jābūt.
vakariņu laikā viņš man vakar teica, ka skaists man esot rokas pulkstenis. teicu, ka tā ir dāvana no vecmāmiņas. nēsāju to katru dienu. un tad viņš jautāja, vai es skumstu pēc vecmāmiņas, uz ko es atbildēju, ka, esot šeit, es neskumstu pēc viņas vai citiem tuviniekiem/draugiem, jo šeit pietiek savu notikumu, problēmu, te man ir sava dzīve. to,ka man viņi pietrūkst,saprotu tad, kad atgriežos mājās. viņam patika,kā es to pateicu, viņš teica,ka nekad nebija to tā iedomājies, bet ka tas tā patiešām esot, kad viņš atgriežas zviedrijā apciemot ģimeni un draugus.