atsūtīja tomēr,kad jau biju pārstājusi gaidīt. sākumā nemaz nevēru vaļā. tas man vispār raksturīgi,ja gaidu kādu tiešām svarīgu vēstuli. jāpaiet zināmam brīdim,minūtēm,varbūt pat stundai līdz ziņkāre pārvar nedrošību,satraukumu. lasīju un smaidīju. tik viegli iztēloties viņu runājam. nu,ne bez apstājas,tomēr tomēr..viņš arī man nekad tik daudz nepateiktu,cik pateica šādā formātā.
--
un es biju totāli aizmirsusi,ka man ir tāds josh rouse folderītis,kas bija tieši tas,kas man pēdējā laikā tik ļoti vajadzīgs,pēc kā izmisīgi visur izmeklējos. pulsējošs,dinamisks miers.