"jaunpagāns"
ar to katolisko lietu ir tā,kā ir,
man patīk būt starp dažādu svēto bildēm,
īpaši - lūkoties svētajā Jaunivē,melno
Madonnu gaišajos vaibstos,ietīties
vīraka reibumā,elpot kopā ar latīņu
Missas precīzajām kadencēm,man patika,
kad vēl nevajadzēja sirsnīgi un sakrosankti
sarokoties ar nejaušu blakussēdētāju,kad
ērģeļu skaņas apklusināja manu smadzeņu
putras nemitīgo burbuļošanu,nebija par par ļaunu
arī šad tad nokrist ceļos vai pārmest krustu,
bet tad es nobijos no mūžīgas
elles mokām
un sāku žāvāties par absolūtu laimību mūžīgās
debesīs,man bija kauns (jaunībā),ka nevarēju
baznīckungam iečukstēt ausī nevienu sulīgu
grēku. man sāka apnikt sholastiķu iebalzamētās
definīcijas
un ens supremum* (augstākā būtne) sāka atkāpties nepieejamos augstumos-
un tā es pārgājāju daudzdievībā,
piepaturēdams
Svēto Jaunivi Mariju kā vienu no galvenajām Dievietēm,
Tas Kungs Buda,nebūdams greizsirdīgs,
arī palīdzēja,lai gan viņš nav nekāds Dievs
(dievīgs cilvēks gan),Kungs Buda nerunāja par
grēkiem,bet par stulbumu un gara aptumšošanos,
un viņam nebija nekas pretim pret latvju
dieviņiem
un dieviņām,vienalga,vai to bija deviņi vai
deviņi simti (faktiski jo vairāk,jo labāk),jo katrai
lietai ir savs Dievs,ja to uzmanīgi
aplūko,un vai tad nav skaisti dzīvot tādā apburtā
pasaulē,pat Patiesība nav jāmeklē,
un padomājiet,ko gan jūs darītu,ja to atrastu,
kur liktu tik lielu,nesagremojamu lietu,jums
tak nebūtu citas izejas,kā kļūt par Dievu,
un ko tad?