patikšana nebūtu tas īstais vārds,sajušana - tas jau pietuvojas 'īstenībai'
skumja tā viņas (Velgas Kriles) dzeja. par mīlestību - nelaimīgu,mazliet laimīgu,iznīcinošu,kaislīgu,šķietamu,vienpusēju,nejaušu,utt. Šie būs tie daži par mazliet laimīgo.

xxx

Cik man ir labi,tu garāmejot man pieskaries,
Cik man ir labi,ka tu pieskaries,garāmejot
Uz saspringtās,gaudojošās un drūzmīgās ielas,
Uz kuras katram sava vientulība ir sejā.
Tu nezinot aiziesi garām,ka es esmu es,
Mēs pazudīsim viens otram kā divas adatiņas,
Un izkrāsojusies pasmīnēs lielpilsēta,
Ka aizpeld pa netīro kanālu alvas zaldātiņš,
Ka uguns priekšā stāv papīra balerīna,
Cik man ir labi,ka tu pieskaries,garāmejot,
Man mājās kā nāve bez rādītājiem ir pulkstenis,
Cik man ir vieglprātīgi,ka tu to nezini,
Ka nezinot aiziesi garām,ka es esmu es,
Uz saspringtās,gaudojošās un drūzmīgās planētas -
Es sajutu dvēseli tavu ar savu plecu -
Tik reibīgi tuvu,uzgrūzdamās tev netīšām.


xxx

Līdz tavai atnākšanai tās desmit minūtes vai tos
simttūkstoš gadus,jā es pagaidīšu.
Vējš rausta mākoņus kā manas dzīslas.
Vai gaidu maz tevi,paliek vienīgi gaidīšana,
Kurai nekad,nekad kādas atnākšanas nav gana.
Kaut kur atmiņā staro sarkans sniegs,
Mirdz tava roka,veras tumšzilas puķes.
Jel nenāc,es gaidīšu katru dienu,
Jo gaidīšanu es esmu ieguvusi.

Aizmiršanās

Kā tava galva uz manām krūtīm
Baltiem,izplestiem spārniem vieglums guļ.
Vismaz rītdien man nebūs grūti,
Redzot,kā ļaudis viens otru
Ar ziedošām nātrēm kuļ.

Vismaz rītdien es iešu smaidot
Un karam skatīšos acīs,
Laba kā pasaciņa.
Vēl parīt es ticēšu gaidām
Un klusiņām liepām sacīšu:
"Mīlu. Mīlu es viņu."

Un liepas kā vienmēr klausīsies
Bez vārda,bez aizspriedumiem
(Es tikpat ļoti uzticos liepām
Kā reizumis - cilvēkiem tuviem).
Un liepas man nesacīs,nesacīs:
"Tas ir pašapmāns."
Tās tikai kļūs vēl mazliet vecākas,
Mazliet rāmākas.

xxx

Es pūlī novērsos no statujām,
Jo pāri planētai tu klusi nāc,
Tu mīlētais aiz dvēselsmokutumsas,
Es topu skaistāka kā grieķu dievs,
Kur pastardiena,šaubas,izmisums,
Tik vieglprātīgi lido pirmais sniegs...
Ak,liktenis. Tu pacel uzacis,
Un dvēselsmokukambaros vēl kliedz,
Un pāri pieminekļiem,izmisumam
Tik vieglprātīgi lido pirmais sniegs...
Un kur tad,lakstīgala,ieguvums?
Kas ļauns vai labs,man priekšā pateiks mīla.
Jo tuvāk gaisma,jo ir tuvāk tumsa,
Un mums virs galvām kara lidmašīnas.
Ak,liktenis. Tu pacel uzacis,
Kā Ieva un kā aizmūži es skatos,
Kā lido visas Dieva debesis
Pa vienai sniegapārsliņai tev matos.



pēc šiem dzejoļiem jūs diezin vai nojaustu,ka viņa ir izdarījusi pašnāvību (1991.gadā). nezinu - kā dēļ. par to netiek skaļi runāts,tomēr daudzos dzejoļos parādās nāves motīvs,it kā viņa tam būtu gatavojusies..