atveldze
neatceros,kad pēdējo reizi tā sa-li-ju,izmirkstot līdz ādai dažu sekunžu laikā,simtsoļu skrējienā mājup. tanī mirklī gan man bija bail! ne no lietus,bet no zibens un pērkona (vai tu arī baidies?). pieplaku pie kādas mājas durvīm,kas bija aizslēgtas - nekāds dižais patvērums,un tomēr pusbalsī bubināju,lai Dieviņš tik ļoti nedusmotos uz mūsu-maxi-grēcīgo-pasauli. un lai Viņš piedod,ka man labpatīk domāt,ka Pērkons un Zibens tomēr ir Viņa dusmas,lai gan,visticamāk,tā piedienējās domāt tikai mūsu senčiem,un neba par kristīgo Dievu,bet to,sudrabotā apmetnī,sirmiem matiem un bārdu.
un,kad tur tā stāvēju,domāju,kurš gan vēl skries pa tādu lietu garām,bet skrēja gan. tēvs ar dēlu sākumā,un viņiem nopakaļ aizgūtnēm smiedamās un kratīdamās gāja (!) māte,zaļgalbaltā vasaras kleitiņā.
bet,kad pārnācu mājās un ieraudzīju sevi spogulī,sejā atplauka smaids. salijušie,pieglaustie,tomēr viļņainie mati un slapja seja. ne-nožēlojami,kā varētu šķist.