trīs.
kamēr straumēm lija lietus,klausījos KOC pirmo albumu,lasīju Robertu Mūku ( dzejoļus un vienu eseju. par ķermeņa lomu kristietībā. Latvietim estētika nav šķirama no praktiskās dzīves ritmiem. Skaista miesa ir daļa no viņa garīguma.) un baudīju nevis zemeņu saldējumu, nevis zemenes ar putukrējumu, bet uz pusēm pārgrieztas zemenes ar plombīra saldējumu. un tad es aizmigu.

par ko gan lai es rakstu. es varbūt līdz pēdējam sīkumam māku aprakstīt kādu konkrētu atgadījumu,bet daudz retāk esmu mācējusi ietērpt vārdos savas emocijas. kas lācītim vēderā. pašai nepatīk skatīties,kur nu vēl citiem rādīt. bet ir tādi brīži,kad jūtos tā,kā gribētu justies vienumēr.