Sapnis.
es kādreiz dzīvoju netālu no kapiem, no tiem,kurus mēdz dēvēt par parku,kā nu kuram labāk patīk,tur ir mana baznīca - tā tas ir patiesi. sapnis notika tur. baznīca nez kāpēc izskatījās citādāka, daudz skaistāka, smilšu krāsā, ar lieliem kupoliem, kā tās pareizticīgo baznīcas,un tad vēl tādām baltām kolonnām durvju abās pusēs. un man bija liels prieks un lepnums par tādu baznīcu. neatceros,vai bijām tur iekšā,laikam tikai garām nogājām - ar mammu un tēti. un tad turpat netālu ieraudzījām jokainu veidojumu no zariem un sūnām,līdzīgu pilij. es gribēju apskatīt,piegāju klāt. te pēkšņi nez no kurienes atvērās durvis, kuras nemaz nevarēja pamanīt - tik ļoti tās bija ieaugušas un saplūdušas ar sūnaino paskatu, pavērtajās durvīs stāvēja kāda sieviete, kuras izskatu neatceros, bet viņas balss izklausījās laipna un aizrautīga - tikām aicināti iekšā. un tad es nopratu, ka viņa pazīst vecākus un viņi pazīst to sievieti. mēs kāpām augšup pa šaurām, vītņveidīgām kāpnēm,un pirmo reizi man nebija bail no augstuma. tomēr mani nepameta nelāgā apziņa,ka atkal būs jātēlo laimīgā ģimenīte,kā vienmēr,kad esam bijuši pie kāda ciemos,vai kāds bijis pie mums. kad uzkāpām,nonācām nelielā,ļoti mājīgi un moderni iekārtotā dzīvojamā istabā ar lieliem logiem, no kuriem pavērās dīvains skats ar tādām debesīm,kādas var redzēt tikai fantastikas filmās,un mazās,krāsainās mājiņas,kuras atradās apakšā,man ļoti atgādināja tās,kuras tagad ceļ un kurās pārdod dzīvokļus par milzonīgām naudas summām,likās,ka atrodamies augstā debesskrāpī. to laikam pateicu skaļi,jo kāds man aiz muguras piebilda,ka tās mājas,kuras redzamas laukā,ir tikai makets,tāpēc tās izskatās tik mazas. pēc tam ievēroju,ka mums pretim stāv galds,pie kura ģimene ietur maltīti - tēvs,māte,dēls,meita. turpat blakus bija maza gulta,pārāk vienkārša,lai iederētos tik modernā mājā. nez no kurienes man rokās bija lielais miskastes maiss,kurā bija ļoti daudz (šķietami) manu drēbju. nolēmu,ka steidzami jāpārģērbjas,un darīju to turpat. visas drēbes tika izmētas pa gultu,pārvilku drēbes vienu pēc otras,nevarēdama atrast neko sev piemērotu. laipnā ģimene pamazām izklīda,varbūt tāpēc,lai es varētu netraucēti pārģērbties. arī mani vecāki nozuda līdz ar viņiem. tikmēr es turpināju laikot drēbes,un atskārtu,ka tās nemaz nav manas. tāpēc arī nekas nederēja. līdz beidzot starp visām svešajām drēbēm atradu savus iemīļotos melnos svārkus ar baltu diegu izšūtām puķēm. pēkšņi parādījās tā meitene,kura pirms brīža sēdēja pie galda. tikpat laipna pēc skata,kā visa pārējā ģimene. un viņas kleita bija uz mata tāda pati,kā mani svārki. mani tas nez kāpēc iepriecināja,pateicu viņai šo sakritību,bet viņa tikai klusējot piekrita,itin kā es būtu pateikusi ko neiespējamu. vienīgais,ko atceros gana spilgti,ir tas,ka viņa sāka runāt par to,ka mani apskaužot,bet arī tas neizklausījās kaut mazdrusciņ ļauni. nevarēju saprast,par ko gan viņa varētu mani apskaust. "paskaties uz mani!" es teicu. "es izskatos nožēlojami iepretim tev,un kāda jums ir māja!" un tad viņa man teica: "bet tu dzīvo Itālijā! es atdotu visu,pat šo māju un savu skaistumu,lai tikai varētu dzīvot Itālijā,nevis šeit!" kādā vēl Itālijā? es nedzīvoju Itālijā. taču nespēju to pateikt skaļi. zināju vienīgi to,ka mani vecāki atkal centušies izlikties labāki,laimīgi,bagātāki un veiksmīgāki nekā ir patiesībā. man bija jāturpina tēlot līdz ar viņiem.