Garastāvoklis:	pacilāts
Mūzika:	Time After Time. Saulriets

Kā sapnī.

Skats uz pretējām salām. Šo zemesgabalu kāds bagāts,turīgs vīrs pirms daudziem gadiem (1995.gadā) bija nopircis savai meitai kā dāvanu dzimšanas dienā. Bet meita apprecējās,aizbrauca dzīvot uz Ameriku,pašai tur savs bizness. Uz Latviju nedomā braukt atpakaļ. Tāpēc vecais vīrs nolēma zemi pārdot.

Viena no tām arī Nāves Sala...

Šis milzīgais,vecais koks jau iemīļots. 

pa kreisi Ogre

Es skrēju kā bērns,kurš pirmo reizi palaists brīvībā. Jo te ir brīvība! Vieta,par kuru uzdrošinātos tikai sapņot. Par ko tik daudz lasīts Montgomerijas grāmatiņās par Emīliju vai Annu. Prinča Edvarda sala. Sapņoju tur nokļūt. Bet tagad redzu,ka šī sala patiesībā ir šeit. Tepat Latvijā,manā dzimtenē. Ja tas viss būtu noticis pirms gadiem pieciem vai desmit. Nebija lemts... Tas notiek tagad,kad esmu jau liela. Bet bērns manī vēl aizvien dzīvo. Lai gan ietērpts pieauguša cilvēka izskatā. Visi nepiepildītie sapņi te apaugt ar īstenību. Te es varētu kļūt par labāku cilvēku,par dabas bērnu. Tas nav un nebūs mans. Tas ir mūsu,un tomēr prieks par to pašu. Prieks,pat ja nav kur patverties lietainā vai tik vējainā laikā kā šodien. Prieks par dabu. Par Daugavu. Par gaisu,ko drīkstu šeit elpot. Mūsu!

Tētis teica,ka kādureiz mēs uz otru krastu ar laivām varēsim aizairēties. Uz neapdzīvotu salu! Tas tik būs piedzīvojums!

Un tas jau kādu laiciņu pēc mūsu pirmās nevainīgās kūlas dedzināšanas. No mazas čupiņas vējš aiznesa tālāk nākamo,vēl nākamo. Tētis tikmēr gāja uz Daugavu ar plastmasa spainīti pēc ūdens citām vajadzībām. Kad atnāca - liela lauka platība jau dega ugunīs. Tas vairs nebija apturams. Bet tētis centās. Gan ar ūdeni,gan kājām mīdīdams. Skrēja cauri ugunim. Ak,Dievs,kā mēs abas bijām nobijušās! Trakais! Izsaucām Ogres ugunsdzēsējus,kuri ieradās tad,kad lielāko platību jau pa abām bijām ar kurmju rakumiem apbērušas,ar kājām nomīdījušas. Tētis tikmēr ar Baltās Mājas (tā mēs to nosaucām),patiesībā "Brāļu" mājas iemītniekiem ar ūdens šļūteni un spaiņiem centās apdzēst to uguni,kas ar joni traucās uz jaunuzcelto kaimiņmājas pusi. Sarijāmies dūmus. Jaunās kedas vairs neizskatās jaunas. Ugunsdzēsēju mūsu dedzināšana uzjautrināja. Kur mums prāts tādā vējā dedzināt. Bet mēs taču to darījām AIZvējā. Viss,paldies Dievam,beidzās labi! Uzlīs lietutiņš un lauks kļūs zaļš. Vismaz ceļmala tagad iztīrīta,lai gan sākotnēji teicām,ka to atstāsim pašu pēdējo. Ugunskuru gan pēc šī piedzīvojuma vairs nebija noskaņojuma kurt. Tāpēc šašlikus uzcepām Viņmājās.

Aizgājām trijatā līdz Daugavmalai. Pasēdējām druscīt. Ēdām lielos apelsīnus. Vējš,negatnieks,nebija rimies. Krūmiņi pie ūdens ar laiku tiks izcirsti. Tiks ierīkota mūsu persōnīgā pludmale. Bet pagaidām daba vēl neskarta. Un man labpatīk domāt,ka tāda tā te bijusi gadsimtiem ilgi.

Atsauc atmiņā Zaķīšu Pirtiņu. Lai gan šoreiz nevis mēnestiņš,bet saulīte veras aiz eglēm. Mājupceļā šī pati rietošā saule tik liela un koši sarkana mūs visu ceļu līdz pat Rīgai pavadīja.

Nonākot Rīgas centra dzīvoklī,tu saproti,cik patiesībā daudz te tiek atņemts. Tu te esi iesprostots. Te nav vietas,lai izpaustos,jo katra doma un ideja atsitas pret sienu un nonākt tur,no kurienes tā nākusi. Nenoliedzami,šeit ir manas mājas,mana pasaule,kurā man jādzīvo. Bet domās tagad man ļauts būt citur. Mūsu Saulkalnē. Mājām būs jāizdomā nosaukums. Es jau viņiem stāstīju par Annu no Zaļajiem Jumtiem un Emīliju no Jaunā Mēness. Jāizdomā kaut kas tik pat poētisks. Bet var jau būt,ka nosaukums dzimst tikai līdz ar māju.

tā mūsu egļu šalkoņa ir pati spokainākā un reizē patīkamākā skaņa pasaulē. Mīlu.

p.s. Ja dzīvē kaut ko ļoti vēlas un uz to mērķtiecīgi iet,tad viss notiek,vai ne tā?