Krusttēvs.
ir lietas,drīzāk procesi,kuri,gadiem ejot,nemainās. notiek vēl aizvien. regulāri,nekādu ārēju faktoru neietekmēti. kā bērnībā,kad biju vēl pavisam maza vai pusaudžu gados. tāpat arī tagad. mani vienmēr mazliet mulsinājis uzraksts uz aploksnes Ļ.cien. tādai un tādai j-kdzei. es viņa acīs vienmēr esmu bijusi jaunkundze. maza pilsētas dāmīte labā nozīmē. ar nožēlu jāsaka,ka viņš mani nepazīst,tāpat kā es viņu. mēs esam tikušies vien pāris reizes,kuras varbūt pat uz abu roku pirkstiem varētu saskaitīt,toties tās vienmēr bijušas patīkamas,lai gan pavisam druscīt neveiklas,jo man allaž tika pievērsta nedalīta uzmanība un es jutos kā intervijā kādam žurnālam. man šķiet,ka,viņaprāt,biju mūziķe,kuru viņš apbrīnoja jau mazu esot. mūzika mūs allaž vienojusi ar neredzamām saitēm. pēdējo reizi,kad tikāmies šeit,manās mājās,viņš kā allaž apjautājās par skolu,kā man iet. un neizpalika arī pēdējā laika top jautājums (bet to jau sanāk dzirdēt no gandrīz visiem) - ko tad darīsi,kad pabeigsi skolu. neatceros,ko toreiz atbildēju. laikam,kā parasti,neko konkrētu,aplinkus vien,tāpēc,ka nezinu,tāpēc,ka domas svaidās kā pingponga bumbiņa no kreisās puses uz labo. nereti nokrītot zemē. un paripojot zem klavierēm vai skapjapakšas. tā,ka nevar dabūt laukā. vai tikai ar grūtībām. un vispār - slinkums vai vienkārši pēkšņs intereses zudums. paņemu citu un par iepriekšējo aizmirstu.

kartiņas pašas par sevi un tajās rakstītais man allaž iedvesis siltumu krūtīs. citāti no bībeles un no viņa paša dvēseles krātuves. ilgu laiku tās pat bija padomju laiku atklātnes ar tikai tam laikam raksturīgo elpu,kas man allaž šķitusi vilinoša,ko izsecināju pēc mazajiem krievu burtiem to aizmugurē. ne vienmēr atbildēju viņam,atsūtot savu apsveikumu. galvenokārt tāpēc,ka nezināju,ko lai raksta,ko lai tādu novēl - man šķita (un vēl tagad šķiet),ka viņam bija viss,ko ļaudis parasti viens otram novēlēja. veselība,laime,prieks,mīlestība,pārticība. kā gan es varēju zināt,kas viņam trūkst,viņu nepazīstot? negribējās atkārtoties,aprobežoties ar banālām frāzēm. bet viņš allaž pratis būt tik neviltoti sirsnīgs. Dieva mīlestības un gaišuma caurstrāvots. un droši vien,ka viņam būtu sagādājis prieku jeb kas,ko es uzrakstītu,tomēr man ilgu laiku kā mazam muļķa bērnam šķita otrādāk. turklāt aizmirsu pieminēt viņam ļoti raksturīgo vēstuļu pārlaicīgo izsūtīšanu. vēstule bija manā paskastītē vismaz nedēļu pirms attiecīgās svētku reizes. tāpēc,pēc kartiņas izlasīšanas,es to kopā ar aploksni noliku sev redzamā vietā,lai neaizmirstu atrakstīt atpakaļ,likās - laika vēl diezgan,varbūt iedvesma atnāks un apsveikuma vārdi nokritīs kā no zila gaisa,tomēr nenokrita. un pēc svētkiem jau bija neērti rakstīt. un tad nekas cits neatlika,kā rūpīgi noglabāt aploksni ar kartiņu savā vēstuļu/apsveikuma kartiņu kastē līdzās pārējām.
uz šiem Ziemassvētkiem es kā allaž saņēmu jauku un iepriecinošu apsveikuma kartiņu. man bija saglabājusies ārkārtīgi skaista un grezna,varbūt pat pārāk,kartiņa no pagājušajiem Ziemassvētkiem,kad kārtējo reizi to nebiju nosūtījusi. stāvēja tukša un balta visu gadu. paliela kartiņa ar Jēzu,silītē gulošu,māti Mariju,Jāzepu,ganiem un Gudrajiem. zelta aploksnē ievietotu. nosūtīju tikai pāris dienas pēc Jaunā gada. (kā lai sevi par to (un visu pārējo) neienīst?)
uz šīm Lieldienām saņēmu pavisam mazu atklātnīti,par ko it kā nevajadzētu lieki skumt,taču ar pārāk īsu apsveikuma tekstu - Svētīgas Lieldienas! man tikai izliekas,vai arī es esmu magnēts,izgriezts uz otru pusi. nevis tāds,kas pievelk,bet atgrūž visus tos,kuriem nozīmēju vairāk,nekā spēju to ar savu prātu sagremot. palēnām,pamazītiņām. es pazaudēšu visu,ja tā turpināšu.