jau pusi dienas jūtu teju vai katru man piederošu ieelpu un izelpu. lēnu un smagu. jūtu,kā sinhroni līdz ar šiem procesiem kustās krūtis. uz augšu,uz leju. apzināti cenšos par to nedomāt,bet neapzināti notiek tieši pretējais. uz ādas jūtu blūzes materiālu,vell's viņu zin,kādu. katrs solis kā apgrūtinājums. šķiet,ka kleptomāniski būšu no sirds nokrāvusi daļu smaguma un sametusi somā. viena no reizēm,kad pašsaprotamie cilvēciskie procesi kļūst nepanesami. ne vien ķermenim,bet arī prātam.