Čārmings.
Sajūta pēc diendusas nav manējā. Un tā garša mutē arīdzen.
--
Jau kopš vakardienas viņam izstrādājies dzīvesritms (iespējams,tikai brīvdienu),kuram gribot negribot esmu pielāgojusies. Guļam,ēdam,spēlējamies,ņemamies pa māju,es tikmēr daru savas ikdienišķās lietas,bet ar vienu aci tomēr vēroju. Viņš pats tiek ar visu galā,izņemot vēl nepārvaramās barjeras - gultas un galdus. Turklāt sunim viņš ir kā acuraugs. Viņš spēlējas ar visu. Manu roku,savu asti un ķepām,lampas slēdzīti,galdauta malu,segu,spēļu lāčuku,radiatora trubu,krēslu,čību utt. Žēli ņaud,ja nu kas. Vai nu gribas ēst vai čurāt. Lai gan dažreiz vēl nesaprotu - kāpēc. Varbūt tā tikai tāda uzmanības pievēršana. Dzer viņš tikai no suņa trauciņa,lai gan turpat blakus stāv viņējais,no kura,savukārt,dzer suns. Arī snauduļot iemīļojis suņa gultasvietā,kamēr pašam tās saimniekam jāguļ blakām uz zemes. Nepilnus divus mēnešus vecs,bet jau ietiepīgs un neatkarīgs. Tāpēc man patīk,kad viņš ir noguris un miegains. Tad viņš labprāt ieritinās manas gultas segās,es viņam līdzās lasu un glaudu viņu,līdz kamēr tas sāk klusi murrāt un iemieg kā mazs tikko dzimis bērns. Skaists bezgala. Un tad aizmiegu arī es.
Esmu neatgriezeniski piesaistīta dzīvai radībai,no manis tagad atkarīga viņa nākotne un izaugsme,un tas nebūs tik viegli,kā sākumā likās. Bet es tikšu ar to visu un vēl daudz ko galā,vai ne? Es iemācīšos uzņemties rūpes un nedomāt tikai par sevi un savu labsajūtu.
Un jā,viņam (vēl) nav vārda.