mūsu māja.
es pēkšņi apstājos. jo tur bija māja - tā pati,kurā reiz gribējām dzīvot. es ar Elīnu,toreizējo labāko draudzeni un mūsu abu ģimenēm. (arī Elza jau tolaik bija mana labākā draudzene,biju bagāta,jo man tādas bija divas. viena - skolā,otra - ārpus. ar Elīnu mani saistīja skola,ar Elzu - viss pārējais.)
mēs dzīvojām kaimiņos,mācījāmies vienā klasē un skolā,katru rītu satikāmies pie viņas mājas,lai kopā ar manu omīti un Elīnu dotos cauri kapiem uz 3.trolejbusa pieturu un pēc tam brauktu uz skolu Sarkandaugavā,pēc skolas atkal kopā mājās,nereti kopā pat pildījām mājasdarbus pie viņas vai manis. saprotams,ka mani un viņas vecāki arī bija ja ne draugi,tad labas paziņas noteikti. skolas pasākumos turējās kopā,čupojās,tā teikt. savustarpēji izpalīdzēja. tētis,protams,palīdzēja kā ārsts. ar padomu,rekomendācijām,ārstēšanu. tolaik man pat likās,ka Elīnas mamma un manējā ir ļoti līdzīgas. gluži kā māsas. viņām pat bija vienāds matu griezums,stingra nostāja audzināšanas jautājumos. ja mammas parasti bija tās,kuras iebilst pret to un šito,tad tēti allaž centās mīkstināt sodu vai aizliegumu.

gar galveno ceļu kapos (jeb parkā - sauc kā gribi) šķībi greiza koka sēta atdalīja kapus no pagalma,kurā viena aiz otras kā bekas satupušas dažas vecmodīgas un eiroremontu alkstošas privātmājas. nekas daudz kopš tiem laikiem nav mainījies. jau tolaik manu un Elīnas uzmanību pievērsa divstāvu māja ar vēl trešo,bēniņstāvu,kura veidota kā divas mājas vienā. neapšaubāmi,divām ģimenēm. tādām kā manējai un viņas. abu māju savienojumā,tieši pa vidu,bija kādi trīs četri mazi lodziņi un mēs iztēlojāmies,ka tur varētu būt ēdamistaba,kurā brokastotu un vakariņotu abas ģimenes. pārējais palika manā un Elīnas ziņā. katra savu mājas pusi domās iekārtojām pēc gaumes un patikas. neatceros,kura mājas puse bija man,kura viņai,tomēr,kā mēs par to nespējām vienoties,atceros vēl šodien.
nav ne jausmas,vai ko tādu vēl atceras Elīna. pārstāju būt viņas labākā draudzene,kopš viņa ar ģimeni pārvācās uz otru rīgas galu,pārdaugavu - viņas mammai darba devēji piešķīra labāku dzīvokli. un par Elīnas labāko draudzeni acumirklī kļuva Zane,kura dzīvoja kaimiņos (un,gluži tāpat kā es,mācījās vienā skolā un klasē). tolaik mazā bērna sirds sāpēja kā negudra,laikam kopš tiem laikiem draudzības jēdziens saistās vienīgi ar izdevīgumu. stīga,kura pārraujama jebkurā brīdī. mēs visas trīs vēl aizvien mācāmies vienā klasē,vienā skolā (tikai citā). bērnības pāridarījums jau sen kā piedots,iespējams,ātrāk,nekā pati to vēlējos. atceros to laiku ar gaišu prieku,nudien. bet ne par to ir šis stāsts. tas ir par bērnības princešu sapņiem,kuri nealka piepildīties. tiem pietika ar atvēlēto vietu mūsu bagātajās iztēlēs. mums neko vairāk nevajadzēja,mēs bijām bērni no šķietami laimīgām ģimenēm.

kāds to māju laikam pārpircis,jeb paši tās saimnieki sākuši likt lietā ietaupījumus vai paņēmuši bankā aizdevumu. jo kreisā mājas puse izremontēta. uzlikts jauns,perlamutrīgs jumts. ielikti tie baltie plastmasas logi. nez kur pazudis mājas aveņkrāsas apmetums. tagad tā ir pelēka. kā diena pret nakti. salīdzinājumā ar vēl neaiztikto otru pusi. un neviens tajā vēl nedzīvo.
es neskumstu,ja vien nostaļģija nav skumju paveids. drīzāk priecājos par tiem laimīgajiem,kuri tur drīz vien dzīvos. arī viņus dzīvošana pie kapiem,acīmredzot,neauztrauc un nebiedē. gluži tāpat kā tas nebiedētu mani,jo "ne jau no mirušajiem jābaidās,bet no dzīvajiem",kāda gudra večiņa reiz teica.