stacija.
remdena tēja un aukstas,sakaltušas pankūkas ar gaļu.
bet man ir krunkaini pirkstu gali,izmirku lietū (vai dušā). par vēlu pārnācu mājās (vai vēl nāku).

te gāž kā no spaiņiem,te smidzina smalks sēņu lietus. stāvu (vai sēžu) pagalam nomaļā vilciena stacijā. par biļešu kases neesamību nebrīnos. vilciena saraksts gan lieti noderētu. kā gan man zināt cikos gaidāms? vai varu atļauties aizmigt uz izpuvušā koka soliņa zem nojumes,jeb jāturpina lūkoties dūmakainajā tālumā,maksimāli saasinot tādas maņas kā redzi un dzirdi? stacijas neapdzīvotā nojume kalpo kā patvērums no lietus un vēja,bet ne no aukstuma. pat ne tik daudz aukstuma,cik drēgnuma un mitruma. (pensionētiem sēņotājiem šāds laiks kā radīts,bet ne man,jaunam cilvēkam.) sākotnējā drūmā bezcerība izplēnējusi,palikusi tikai vienaldzība. kad atbrauks,atbrauks. es gaidu,bet neiešu ne uz priekšu,ne atpakaļ. veselais saprāts apsaldējies un atsakās pieņem jebkādu kompromisu (ja tāds maz tiek piedāvāts). šī sajūta maz pamazām pārņemusi visu manu būtību. iesūkusies manī. es smaržoju pēc stacijas un viņa pēc manis.
tur es mītu,un labprāt uzzīmētu jums to skumīgo staciju,ja vien mācētu. vēl jau es varētu aprakstīt. tā skaisti,tēlaini,ja vien mācētu. lai paliek kā ir,tikai kāds liekāks džemperis noderētu. un karsta tēja termosā.

es vienmēr gribētu dzīvot svētdienas rītos. cerībās,kuras allaž piepildās. grēksūdzē,nesteidzībā un aizkustinājumā.