P.B.
atkal jau es par viņu. un man jau šķita,ka tik ļoti esmu sadomājusies,tāpēc jau rādās.
nāku lejā no kora,mētelis azotē,tāpēc uz ģērbtuvi nebija jāiet. nostājos pie spoguļa,cik nu tur var redzēt,velku mugurā,pogāju ciet,šķiet,noliecos lejā pie somas,neatceros pat kāpēc. un tad,pēkšņi,nez no kurienes man acu priekšā dzīvs stāv viņš - Pauls Bankovskis! pietiekami daudz bildes jau tiku redzējusi,viņu nevar sajaukt. brilles un jokaini forša,savdabīga bārdiņa. viņam pie rokas bija maza meitiņa. šoks,protams,nenoliedzami. uzreiz pagriezos (vai viņš mani ievēroja?),un pa durvīm ārā,arī viņš ar meitu aiz manis - es taču nevarēju vēlreiz pagriezties,lai pārliecinātos - tas būtu pārāk uzkrītoši. es lēnām,apstulbumā eju pa skolas pagalmu un atskatos kā viņi dodās uz mašīnu. bija jau tumšs. it kā palēlinājumā,cenzdamās sagremot to,ko redzēju,velkos uz pieturu. redzu,kā divas mašīnas izbrauc no skolas pagalma uz ielas. džips diezvai bija viņējais. tad jau drīzāk mašīna aiz tās pirmās.
mājās pastāstu mammai,viņa,protams,tikai apstiprina manu pieņēmumu,par to,ka tas ir tikai manas iztēles auglis,vai varbūt pat sliktā redze. galvā sastādu tabulu ar par un pret,bija vai nebija.
bija tāpēc,ka loģisks būtu viņa lēmums sūtīt meitu šajā skolā,jo,kā viņš pat ir rakstījis dienasgrāmatā,arī Eiroremontā,ka bērnībā vecāki gribējuši viņu sūtīt mūzikas skolā,bet viņš spītējies pretī,negribējis iet,tagad to kompensē daudz,daudz klausoties mūziku. otrkārt,viņš,kā noprotu,dzīvo kaut kur Pārdaugavā,tātad tuvu skolai.
treškārt,ja tas bija viņš ar savu meitu,tad bija atbraucis viņu 'savākt' pēc sagatavošanas nodarbībām. tāpat kā ap šo laiku vakarā esmu jau divreiz redzējusi Jāni Paukštello,kurš 'savāc' savu dēlu. patiesībā pat ieraugot Paukštello mani pārņem kaut kāds uztraukums,dzirdēju kā viņš mudina savu dēlu,lai pasteidzās,stāvēja gaitenī,man tobrīd sanāca iet garām,balss kā no 'ziemassvētku jampadrača',nemaz nav mainījusies. atcerējos viņu filmā 'mans draugs,nenopietns cilvēks'. mazās Latvijas stārs. dīvaini. un tagad vēl Pauls Bankovskis,par kuru vien pēdējā laikā domāju.
kāpēc tas nevarēja būt viņš? jo pavisam vienkārši grūti viņu iztēloties kā ģimenes cilvēku. ar sievu un bērniem. kā tad vecpuiša dzīvoklis,viņa 'mīlestības',par kurām viņš tik daudz raksta? vai tiešām apmāns? bet varbūt viņš nemaz nav precējies? ko gan es zinu,varu tikai iztēloties daudz un dažādos variantus.
viņam ir meita,to tagad zinu pavisam droši. tikko internetā pavisam netīšām (godīgi) uzdūros vienam viņa stāstu krājuma aprakstam,kurā viņš pats izsakās par savu grāmatu,par ko vienā teikumā katrs stāsts. un par vienu stāstu viņš raksta tā - Pa dienu sēdēju pie datora un sacerēju «Sleju», pievakarē rakstīju romānu, pirms gulētiešanas meitai lasīju priekšā latviešu tautas pasakas. meitai tobrīd varēja būt kādi trīs gadi,tātād - pavisam iespējami. tas nozīmē,ka,iespējams,skolā viņu vēl redzēšu. zini,man tobrīd,pagalmā,tā vien gribējās viņam pieskriet klāt,kaut ko nebūt sakarīgu pateikt,un nospļauties par to,ko padomās,par to,vai tā vajag vai nevajag. vienreiz izdarīt kaut ko traku. un nenožēlot neizdarīto.
un it kā ar to nebūtu gana,šodien pēc ilgiem laikiem iegāju mazajā,dīvainajā grāmatnīciņā pie mājām,dīvainajā laikam tāpēc,ka tik maziņa un ļoti atšķiras no Jāņiem Rozēm un Valteriem un Rapām. viņai pat nav nekāda nosaukuma,ja ir,tad tikai 'grāmatnīca'. plauktos mazliet nav skaidrības,kas,kur. pirmais,kas iekrita acīs - Amerikāņu Psiho. zināju,ka ir tāda grāmata,bet tik sen nebija redzēta un sen,šķiet,arī izdota. drusku vēlāk par filmu,jo uz vāka smukais Kristians Beils. paskatos aizmugurē,izlasu grāmatas aprakstu un lejā,tā starpcitu,Paula Bankovska komentārs,apmēram šāds - Ja lasītājs nesāks vemt pēc pāris grāmatas lappusēm,tad šī būs viena no smieklīgākajām 20.gs. nogales lasāmvielām.