Laikam (lai neteiktu 'vecumam') ir kāda burvīga blakusparādība (lai neteiktu 'blakne'):
pieredze un sapratne par savu elementāro fizioloģiju (both fiziskā & emocionālā), un sevis apzināšanās.
Lai gavilē tie, kas nav pieļāvuši šādu aizmiršanu, bet es mācos no jauna sajust, kā ir, kad vajag ēst, kad vajag pabūt vienatnē, kad kājas vajag atvēsināt, kad izstaipīties, kad padzerties, kad izkakāties, kad asinsspiedienu paaugstināt ar zaļo tēju, kad izkrāšņoties un izriestoties, kad iet gulēt, kad izņemt pulksteņiem baterijas un telefoniem - balstiesības, kad - atteikties no tā, kas nav tev un kam mērķis neattaisno līdzekļus. Gluži vienkārši - es tagad neagresīvi un neanarhistiski legalizēju labi jušanos. Labsajūtu, elemetāro hedoniju.
Un lai tā ir prioritāte - neko nekad nedarīt ar sliktu pašsajūtu. Lai vispirms mīļās plaukstās esi tu pats, tavs ķermenis un tavs gars, un tad visi darbi un atbildības. Ja esi pārguris līdz nelabumam, bet termiņš kož padusē, tad apsēdies, iedzer ūdeni, ja slāpst, pacel kājas virs sirds un atbrīvo VēNaZz, sadzirdi savu brēcošo pašsajūtu (dvēseli vai garu, vai būtību) un parunā ar to. Un dažkārt var sarunāt, ka pie atpūtas tā tiks vēlāk (tu tikai nemelo!!). Un atkal ir spārnos spēks un enerģija, un iedvesma.
Un vienmēr - vispirms labsajūta - un tikai tad viss pārējais. Nav viegli, ja metodiski ir domāts&darīts citādi; pieradums ir iestīvinājis tevi atbildībā realizēt kkādu tēlu (iežņaugtu elpu izskatīties labi, sarauktu pieri strādāt centīgi, paškritizējoši nolikt galvu un savas nepilnības (uzrauktu zeķubiksi, kautrīgumu) giljotīnas žokļos (un galnais paspēt par to pasmieties pašam pirmajam, mazliet parunāt par to ar tādiem, kas arī nav dievi, un nemitīgi pierušināt smiltis, lai bendeskalniņš tomēr zolīds un rāmīšos).
Apbrīnojami, ka tad viss notiek dubultātri un superviegli, un nepavisam ne nekaunīgi.
Elpot, ēst, dzert, gulēt, vairoties, iztukšoties, uzpildīties. hihi