Nemiers. Tu esi aizgājis, un patvērums ir aizgājis Tev līdzi.
Maisu tēju, atkal Neredzamais iekļaujas šķidrumā, un robežas spīd cauri tējai un stiklam, tas bija vakar, tad šodien, bet tagad ir beidzies, it kā Tu būtu samaisījis ārpasauli un aizvilcis Neredzamo sev līdzi uz to otro krastu.
Mēģinu iedomāties, atcerēties, aizvērt acis, bet atmiņas ir pārāk dzīvas, tās vēl elpo uz ādas, nav nomirušas, lai iekļūtu saldā sentimentā, nav izgaisušas,
tikai ievilkušas šajā Tavas neesības izrautajā caurumā ķermeni ar visām tā bailēm, neomulību, sevi; padarījušas elpās aizturētos mirkļus par atrašanos, būšanu, sēdēšanu, rakstīšanu, riebumu, klikšķiem, nepareizi uzrakstītiem simboliem; visa lidojuma plūdlīnija ir pagaisusi, gaidu.
Ieraujos istabas stūrī un baidos no kustībām, kas savirmotu atzīšanos.


22:46
varētu paslēpties žokļu kustībās, bet bail iet uz virtuvi
būt dzirdamai
pastiept roku aizkaru aizvilkšanai
ievilkties segā
bail

23:31
visas durvis čīkst, zinu, bet sirds lēkā kā negudra. it kā kāds varētu mani pieķert, izskaitīt soļus, kustības.
pusotrs litrs verdošas melnās tējas ar cukuru, bez piena, tomāts+biezpiens+loki+sk.kr., bez sāls, d'n'b, varētu kādu filmu pēc nosaukuma uzminēt labu esam, internetā nav ko redzēt, palikšu mājās, šovakar pirmoreiz mūžā gribas aizvilkt aizkarus, divas liesmas, vadu gruzduma smaka, laikam iedomas vien. Labi, ka Tu esi

23:44
tēja ar Skotu viskiju
tā