pat(e)ik šana
[Par rakstīšanu, jo citādi nevar]

brīvība, apdedzināšanās, atklātība, iezemība, savējība
cenzs, vientulība, autulība, raudulība

[Par lietu]

krustojumos virzienu izvēlēties luksoforu krāsā,
sparģeļu iela, balto trušu burti, šokolādes smiekli un vientulība

[galvā]

afinitīvās grupas, naktis, skriešana, vēlmju pildīšana


Nepatīk, kā izskatās teksti viens pēc otra. Formiski kā dzejas, formāli kā neizdevušās, teorētiski kā literatūra, īsumā kā vervelēšana, bezpersoniska vārdu griešana vai pārpersoniska dzejdarība, dzejniecība. vārgulība

I pakāpe
Atstāt tikai māju un pieturu nosaukumus arī negribas. 'es biju te' kļūst tik griboši un pārgribējušies, pieķērušies neaizmiršanai un aizmirstas pirmie,
apakšā taču ir tas milzīgais prieks [II pakāpe] un vibrācijas, kas kā izlietas ielien vārdos un vārdu atvasinājumos, un tad vēl tā atgriezeniskā saite, kad jūti, kā atskan, un nevis atbalss, bet balss
tikai [III] - cik ilgi, jo viens pēc otra atkal burtu biezeņi sastājas un nopietnajās dienās pēc paķertības izskatās
[IV] skarbie vārdi sev un laikam, reāli atspērieni, kas riebtos rūtiņu lapās, bet savu skaņu izrūc netā, un paliek labi. Bet - ja sev - tad kāpēc atkārtojas, lai arī katru reizi no citas šķautnes? ja sev - tik bieži - vai tad nebūtu jākaunas? par vājumu, mūžīgu šķilšanos, smieklīgu anarhismu, iedomīgu brīvību
[V] paliek izredzētie. kā tādi prozas lasījumi. vājumus aizmetot, punkti un pieturas dižojas savā laicīgā varenībā, un atkal riebjas, riebjas šī secība - viens virs otra, viens pēc otra, šogad viens thebestof un nākamgad nākamais
[VI] meklēt jaunas formas, kā neapriebties
un [VII] apriebties meklējumos
[VIII] aiziet, izskriet pļavā, aizskriet pie bariņa, it kā bumbu atsitot. atsisties sevī, jo forma nekad neļauj pateikt, kā ir. pateikt, cik labs karijs mērcē, cik stulba izgāšanās, cik savādas attiecības. kāposti ar ķimenēm, sviesti ar ģimenēm. par gribas, vajag, ievajagas, negribas, bail, vientuļi, puntuļi.
un tad pļavā arī tā, kā forma. viens man jautā par formu #n, apmulstu, atskatos kalendārā un atbildu - ak, nu tas tik tā, nu, tur toreiz. komplimenti un uzteicības, ak, es varbūt izlepusi, bet es zinu, par ko un kāpēc, bet es neražoju, tā sanāk. nabaga jēzus, kam toreiz tā sanāca, vēl nevar rimties.
kā gribas pamuldēt, iedunkāt, koķetēt,
afinitīvās grupas
naktīs tikties un spēlēt ričuraču, cept tos oranžos no līvu krasta, nu kā viņus tur..
[IX] kauciens kā no nespējības raga. neta žagatas paķer un sastāda nolemtības kursa darbu. apbrīnoju cilvēkus, kam tagadnē joprojām tik maz līdzvērtīgu domubiedru, ka apnicībā jāzākājas par visiem (vienīgajiem), ko pazīsti. pat ja redzi tikai ārējās formas izaugumu. pat ja ārējā forma ir tik dziļa iekšējā, viņa tomēr tik samocīta. tik maza, nepilnīga, tik formiska, formāla, pašcenzēta, izstrādāta. patiesumā izdēdēta.

kā gribas, lai neredz manī tikai
vēja suni, miera miku, dzejnieci, puķabērnu, undīnieti, krišnaītu, ateistu, ielas meitu, prieka bērnu, klusētāju, domātāju, filozofi, neaizsniedzamo, nepieskaramo, pārlieku prasto, pārlieku lieko, pārlieku ciešo, cieto, nejūtīgo, pārjūtīgo, patieso, vienkāršo, samāksloto

patiesībā šķiet, ka tikai daži no dzīves drīkstētu lasīt manu žurnālu, tie, ar kuriem roku rokā esam auguši - no viena tēla/laika/sajūtām uz otru. tie, ar kuriem ikdienā tik viegli smieties, klusēt, aizdomāties un aprupjīboties, un pat nemanīt, kā šie stāvokļi mijas. atbrīvoties, zinot, ka nepārsteigs, ka neliks manīt, neliks sastingt. bez novērojumiem, laboratorijas darbiem, secinājumiem, kas neļauj runāt kā mirklī, bet sastāda reaģēšanas vienādojumus un tā arī nepasaka, kas mēs esam

[X] un vēl tā gaisa rezerve plaušās, kas neļauj nolīst zemūdenī uz mūžiem - par tiem, kurus gribas kādu dienu vēl satikt - nesatiktos.

Un cerēt, ka neredzēs
vēja suni, miera miku, dzejnieci, puķabērnu, undīnieti, krišnaītu, ateistu, ielas meitu, prieka bērnu, klusētāju, domātāju, filozofi, neaizsniedzamo, nepieskaramo, pārlieku prasto, pārlieku lieko, pārlieku ciešo, cieto, nejūtīgo, pārjūtīgo, patieso, vienkāršo, samāksloto

gribas uzspēlēt futeni pļavā.