ap kārt
nav māju ar čaklajām saimniecēm un nav nevīžu sētu, nav pagalmu ar 'tiem slaidajiem' tautu dēliem un nav 'to mežu', 'to lauku', tiripiri
nav telpu, ir tikai punkti
un dzīve kā adatu dūrieni, ne elpojums
viens draugs deviņstāvenē ar uzrakstu, cits mājā aiz nelsa. eju vakaros pa rajonu un skatos gaišajos logos, kur viņi-kaut-kādi gatavo vakariņas, strīdas klelefontausulēs, smejas monitoros. gaismas mājā ātri mainās un nevar noķert cilvēkus
ģimene otrpus Daugavai, pašai mājas rajonā, kuru kājāmšķērsojot ikreiz jāsastopas ar neapmierināmajiem, kas no krūmiem un dzīvēm (tumšiem kaktiem) uzrunā, uzrodas, uzmācas, uzbrūk. mašīnas, kas regulāri naktīs slīd līdzi un nerunā. cilvēki dienās, ar kuriem nevar parunāt, jo viņi tādi stiklaini stiklaiņi. darbā pārgurušas sievietes un iznīcinoši vīrieši. kārtībai nav nozīmes
vienīgais patvērums naktīs uz velo un dienās - nakts vai lauki. jumtu cilvēku ēnas uz ietvēm un harmonijā auguša kaķa uzticēšanās.
nakts cilvēki, kuru logi nodevīgi staro arī pēc tv programmu un izglītības programmu beigām. pirms rīta un dažkārt arī pēc darbadienas sākuma
dzīvās acis un dzīvie vārdi. ziedoņi un kustības ritmā. ritms telpā

Tavs uztakts jons