revideejot
salocīts baltu nakšu kāršu namiņš
Skumjas starp lapām, šis atsevišķu dzīvju lāpugājiens no alas uz alu, klusi ziedojot pāris minūtes, pāris stundas, pāris dienas pagātnes rēgiem uz atmiņu skrāpējumiem vēl siltu asiņu sienās

divi mūžam viens otra sāpju sašautie stāvi, krituši Ceļos, ceļos kritušie,
"es sapratu, cik tālu viņš ir aizgājis no šīs pasaules, es ceru, ka nesāp"
"un es joprojām ceru", "un es vēl gaidu", "un necik tālāk jau vairs nevar aiztikt"
balsis pārklājas, un ap desmit skumju dzīvesstāstu manā atvilknē saplūst murdoņā, melni krusti baltā klajumā, kā melns uz balta, un zem sniega siltās segas zaļa zāle aug no pusvārdiem, no caurskatāmām, caurrunājamām puķēm, no tik smalki izadītām jūtām..

kā milimetru pieskāriens zem dūju durvīm, vienu dzīvi izsalkušais bronzas stāvs akmeņu dārzā,
Japāna ir aizskalota,
brūces uz sejas sadzīst,
māte vāķī tālāk savu bērnu, ledus zem izšķaidītas vīna pudeles sen aiznesis dzelmē slepkavas lūpas un pirkstus,
sienas iekrāsojas karsto straumju tērcēs, asins lāses ielīst grāmatā, viena, divas, varbūt trīs, aizveram lapas, aizlīmējam vienu metaforu šajā stāstā,
atkāpjamies pret stikla sienu, baltvīns un bultas pret centru, mūžam nodzertā ritmā - uz centru, uz centru, uz vecrīgu..
purva balodis svētīts ar rozi, būs vēl viena, tad vēl. Viena. nekad viņi nekļūs divi.
klauni sāks krāšļot sejas, ilgi jau nevar noslēpt, kā iekšā viss deg un izdeg, rāpsies tie virvēs un riņķos pie debesīm, pakārti distancē
mēs nevaram tos vairs aizsniegt
mūsu lodes ir tuvredzīgas

mūsu dzīves ir tuvredzīgas
(neievaino, lai paceltos
necelies, lai vainotu)

mūsu spārni ierauti imitācijā, aplī, rituālā, atbildes reakcijās, centrtiecē

Vakar izdzēsu miruša laika e-vēstules.
Šodien glāstīju cilvēkus baltās lapās. Necik tālu jau neesam aizgājuši