Profesors
Profesori nav parasti cilvēki, viņi ļoti atšķiras uz pārējo fona. Parasti viņiem ir vai nu ļoti sapņainas, vai ļoti sakoncentrētas acis, katrā ziņā viņas nekad neredz to, kas notiek apkārt, bet gan pavisam kautko citu. Zinātnes vārdā viņi varētu noindēt sievasmāti un iespējams pat visu ģimeni. Ar vienu vārdu sakot, profesori parasti dzīvo kautkur tālu prom no tās vietas kur atrodas viņu ķermenis un tas par ko viņi domā ir svarīgāks par visu pārējo. Viens pazīstams profesors kuram patīk pētīt baltu kultūru vienreiz bija nonācis lietuvā, parunāties ar veciem vecīšiem, paskatīties māju izrotājumus un vel citas tikpat aktuālas lietas. Bet ko viņš ierauga - vietējos kapos ļoti interesanti krusti. Nevis parasti, bet ar izgriezumiem, retums. Krustus protams nevar tur tā atstāt tumsonīgiem ļautiņiem. Profesors ņem savu lielo somu, rauj krustus laukā, sadala un iepako(naktī protams). Aizmucis pa mežu no vietējā policista, kurš sadzirdējis ka kapi tiek apgānīti, profesors dodas uz robežu, vest vērtīgo kravu prom. Visu šo mukšanu vēl iespaidīgāku padara tas, ka profesoram jau ir gadi 60, a varbūt pat 70. Nelegāli šķērsojis robežu trakais zinātnieks laimīgs nogādā krustus sev mājās, glabā zem gultas un ikpa laiciņam izvelk pētniecības nolūkos. Bet nu profesors kā jau profesors, nevar nepalielīties kolēģiem, ka aizvedis no Lietuvas tādus retus krustus. Lietuviešu profesori protams sāk satraukties par tādām baumām un prasa lai krustus dod atpakaļ. Mūsējais protams paliek tramīgs, jo bez lietuviešu zinātniekiem mājās arī sākušas durvis čīkstēt un sapņos visādi miroņi rādīties, tomēr viņš nolemj vel nepadoties, aizsūta lietuviešiem kopijas, kuras protams iesmērē kā orģinālus. Tomēr kad sapnī viņam parādijās pavisam nepatīkams radijums kurš esot lietuviski(profesors tīri labi runā gan lietuviski, gan latviski, gan prūšu valodā) pateicis - atdod manu krustu, tad trakais zinātnieks pats aizvedis tos krustus atpakaļ un saspraudis kur pienākas.