Pasaka
Es gan nevaru apgalvot ka tieši tā ir noticis, jo pats es tur klāt nebiju un šo atgadijumu es dzirdu tikai caur citiem cilvēkiem, pie tam tas izsklausas ļoti neticams, bet nu visādi brīnumi notiek uz pasaules, tāpat kā pilns ar jocīgiem cilvēkiem te apkārt blandas. Tā teikt - kunga griba ir neizdibināma.
Katrā gadijumā stāstija man tā - Vienā mazpilsētiņā(cik es atceros, tad vai tik tā nebija Kuldīga, bet var gadīties ka arī nebija) dzīvoja un, arī tagad vēl acīmredzot dzīvo, ļoti skaista meitene(Tagad gan jau viņa noteikti vairs ir tikai simpātiska, padzīvojusi tantiņa) Nu un šajā skaistule iemīlējies viens puisis, tāds tīri simpātisks pēc dabas, bet nu lieta vēl līdz pilnai sapratnei nav nonākusi, puisis laikam tāds kautrīgs bijis un nav pateicis kas par lietu ātri, bet vilcis garumā. Bet nu kā jau pirms kāda laiciņa bija pieņemts, cilvēki tā kārtīgāk sapazinās nevis klubos un trolejbusos, bet gan zaļumballēs, nu un vietējā skaistule arī protams ieradās, varbūt pat cerībā, ka kautrīgais puisis ar ieradīsies, beidzot teikt kas šim uz sirds. Bet šis kā nenāk tā nenāk. Beigās tikai vakarā ierodas un tāds pavisam neveselīgs izskatas. Bet nu apsēstas meitenei blakus un pēc brītiņa pat aicina dejot. Bet šī kā ceļas, skatās, ka uz krēsla kur šis sēdējis, baigais slapjums palicis, bet nu mazums kas cilvēkam aiz bailēm, bet sāk ar šo dejot, izrādas viņš pavisam slapjš. Dejo, dejo, beigās meitene neiztur, prasa viņam - ko tu tāds slapjš, sasvīdis vai grāvi iekritis? Šis uzreiz tā kā apvainojies un aizgājis prom. Bet nākošā dienā atraduši viņu beigtu grāvītī noslīkušu, tā ka vai tik meitene jau nebij ar mironi dejojusi;)