Autobusā
Vakar atbrauca mans brālēns no Ventspils un pastāstija par interesantu cilvēku ar kuru viņš autobusā iepazinies.Tātad vakar vakarā mans brālēns brauc uz Rīgu, autobuss pustukšs, netālu sēž viens onkulīts, tāds nošņurcis ar maisiņu un stipri nemierīgs. Ik pa 15 min iet pie šofera apjautāties vai tālu vēl līdz Rīgai, acīmredzot nav bieži braucis tālu prom no savas mājas. Kad nav vairs daudz atlicis līdz gala mērķim, onkulīts beidzot vēršas pie mana brālēna. Kādas 5as minūtes kautko stāsta visai mazsaprotamu, bet galvenā doma laikam ir tāda, ka 10 santīmus viņam vajadzētu lai kautkur aizbrauktu. Mans brālēns, labs cilvēks būdams, iedod vecītim santīmus 20. Vecais sakārnis par tādu labsirdību pārsteigts un jau saskatijis manā brālēnā draugu, sāk stāstīt savu brauciena mērķi - braucu pie māsas uz Rīgu, sunīti vedu abglabāt, rekur maisiņā ieliku, maziņš viņš augumā, bet jau 15 gadus bijis pie manis, taisni vai žēl. Izrādās vecītis maisiņa suņa līķīti visu laiku vadājis, lai kautkur Rīgā apbedītu.
Man pašam arī kādreiz autobusā gadijās nepatīkams pārdzīvojums. Braucu no laukiem uz Rīgu, līdzi man gaļa iedota maisā, cūciņa tikko nokauta un es esmu ticis pie svaigas karbonādes gabala. Bet tā kā cūka nesen tikai kritusi, gaļa tāda svaiga, asiņaina un es pat nepamanu, kā no maisiņa pusautobuss pietecējis ar asinīm, cilvēki jau sāk uz mani aizdomīgi skatīties, sak varbūt nositis kādu vecu tanti, atņēmis pēdējo penciju un tagad ved uz Rīgu Biķernieku mežā aprakt. Bet nu visi laikam sabijušies bija un neko neteica, tikai kad ārā kāpu, viens resns, omulīgs onkulis teica - he he, sievasmāti esi nositis, pareizi, pareizi, nav ko...