Kad studēju lietišķajos, tad tiešām pucēties uz operu likās ja ne pilnīgi bezjēdzīgi, tad vismaz neiespējami. Radošām izteiksmēm skaistums nav etiķetē, un man personīgi tad bija pašradīts iluzors tēls, kas varbūt arī dzīvoja tikai manā galvā kā skaists. Pie tam kaut kādām svētku štātēm nemaz nebija līdzekļi, jo prioritātes citas. Teiksim, krāsas nopirkt, lai var gleznot. Tāpēc es pievienotos, ka absolūti obligāti “kārtīgi saģērbties” nevar būt. Toreiz bija par vienu latu biļetes studentiem, lai sēdētu uz trepēm, bet nu vismaz tomēr redzētu to skaistumu, kas uz skatuves.