Pirmie iespaidi par kaķa saimnieka statusu

Šodien aprit viens mēnesis kaķa saimnieka godā, tāpēc nolēmu apkopot pirmos iespaidus par jauno statusu.

Vēsture
Manā ģimenē mājdzīvnieku turēšanas tradīcija nebija populāra, tāpēc līdzšinējā pieredze bija nepilnīga un pastarpināta. Bērnībā laukos bija kaķis, taču atmiņas par to ir blāvas, un vecmāmiņa jau izsenis sludinājusi, ka tās esot liekas rūpes. Studiju gados radās iespēja sadzīvot ar pāris dzīvokļa biedru kaķiem vai tos palaikam pieskatīt, taču galvenās rūpes par tiem uzņēmās saimnieki.
Tā kā kaķi man sagādā prieku un mājdzīvniekiem piedēvē labvēlīgu ietekmi uz veselību, nospriedu, ka kaķa adopcija ir pamatots lēmums. Gāja gadi, un sapratu, ka nevēlos gaidīt līdz pensijai. Karstā maija nogales dienā devos uz dzīvnieku patversmi izvēlēties kaķi. Laiku pa laikam mēdzu paskatīties sludinājumus arī ss.com, taču patversme likās ērtāks un uzticamāks risinājums, turklāt tur vienkopus atrodas daudz dzīvnieku un ar katru var iepazīties vaigā.

Adopcija
Dzīvnieku patversmē biju pirmoreiz. Plašā kaķu saime mani pārsteidza, un šķita, ka būs neiespējami izvēlēties. Nepalīdzēja arī darbiniece-gide, kura par katru kaķi teica, ka tas esot mīļš, labs, kārtīgs utt.
Bija aizkustinoši redzēt vecus, bailīgus, vienacainus kaķus, kuri tomēr saņem pajumti, ēdienu un rūpes. Radās šaubas, vai kaķiem patversmē neklātos labāk kā pie manis, bet tā jau ir cita tēma.
Banāli, bet mans kaķis piesaistīja uzmanību ar izskatu. Tuvāk iepazīstoties, radās iespaids, ka arī kaķa personība varētu būt patīkama – kaķis bija mierīgs, nebija bailīgs, bet arī ne pārāk uzmācīgs. Nolēmu simpātisko kaķi vest mājās, lai gan pēc adopcijas vēl brīdi kavējos pārdomās, vai pieņemts pareizais lēmums, un nožēlā par citu simpātisku kaķi, kuru atstāju patversmē.
Kaķis iejutās ātri. Pirmajā dienā bija piesardzīgs – palēnām izpētīja tuvāko apkārtni, neizvairījās no glaudieniem, taču pats neuzbāzās. Jau otrajā naktī nāca gulēt gultā. Pēc dažām dienām kaķis jutās kā mājās, labprāt sēdēja ballītē kopā ar ciemiņiem, neizvairījās no svešinieku uzmanības un pieskārieniem. Kaķis lielākoties uzvedas rātni – ir ziņkārīgs, taču neatstāj aiz sevis postažu; labprātāk skrāpē kartonu, nevis dīvānu; izbauda fizisku kontaktu, taču neprasa pastāvīgu uzmanību.

Pirmais izaicinājums
Pirmais izaicinājums bija kaķa atteikums apmeklēt tualeti. Pirmās 4 dienas kaķis čurāja dažādās vietās, bet kakāja vienā un tajā pašā vietā. Novietojot tualeti kaķa iezīmētajā stūrī, kaķis kakāja tai blakus. Mēģināju arī citas metodes, bet bez panākumiem.
Pirms meklēt medicīnisku palīdzību, novietoju kaķa izvēlētajā kakāšanas stūrī plastmasas bļodu ar sasmalcinātām papīra strēmelēm kā alternatīvu neveiksmīgajai kastītei, un kaķis labprāt apmeklēja improvizēto tualeti. Tā nu iegādājos jaunu tualeti un pakaišus, kas maksimāli līdzinājās patversmē piedāvātajiem, kopš tā laika kaķis sekmīgi nokārtojas tur.
Jāpiebilst, pirms kaķa adopcijas zvanīju patversmei, lai noskaidrotu, kādus pakaišus labāk izvēlēties, taču norādes bija vispārīgas. Minu, ka kaķim nepatika sākotnējās tualetes izskats un pakaišu krāsa, tekstūra, jo tie nelīdzinājās patversmē izmantotajiem.

Otrie izaicinājumi
Otrais izaicinājums – izaicinājumi – bija kaķa veselības problēmas, kas sākās jau nedēļu pēc kaķa adopcijas.
Kaķis sāka klibot. Sazvanīju veterināro klīniku, saņēmu ieteikumu dienu nogaidīt, ja nu trauma ir neliela un pāriet pati. Taustīju kaķa ķepas, kaķis nekliedza, nepretojās, nebija lūzuma, skabargas, pampuma vai citu pazīmju. Nomierinājos un cerēju uz labāko.
Nākamajā dienā bija kļuvis sliktāk, tāpēc devāmies uz klīniku. Bija liels satraukums par kaķa veselību, vilšanās par kaķa ciešanām un smagas šaubas par savu kaķa saimnieka kompetenci. Nokļuvis klīnikā, kaķis sāka klibot ar citu kāju. Kaķim bija arī paaugstināta temperatūra. Tā kā piemājas klīnikā diagnostikas iespējas bija ierobežotas, devāmies uz citu klīniku.
Šķita, ka kaķim bija interesanti redzēt pilsētu. Trolejbusā kontrole tīksminājās par kaķi un izteica komplimentus, jokoja, ka jāpērkot biļete. Klīnikā veica rentgenu, paņēma asinsanalīzes, izrakstīja medikamentus un solīja, ka kaķim kļūšot labāk.
Nākamajā dienā saņēmu analīžu rezultātus un zvanu no klīnikas ar rekomendāciju kaķim iziet antibiotiku kursu. Kaķim bija parādījušās iesnas un šķavas, problēmas ar vēdera izeju. Iespējams, klibuma dēļ bija nekomfortabli nokārtoties. Pēc ārsta ieteikuma iegādājos klizmas, taču tās nenoderēja, jo kaķis, padzirdējis, ka vakarā būs jātaisa klizma, tomēr nokārtojās pats.
Internetā izlasīju vetārsta padomu, ka vīrusa gadījumā kaķa iesnas pārejot pašas no sevis, vērts meklēt medicīnisku palīdzību, ja iesnas nepāriet 10 dienas. Un faktiski 10. dienā kaķa iesnas un šķavas bija tikpat kā pārgājušas. Arī vēdera izeja pakāpeniski uzlabojās. Katru dienu slavēju kaķi, jo tas cītīgi ēda visas zāles un rūpīgi nokārtojās kastītē, neskatoties uz klibošanu, zāļu un slimības radīto pasīvo noskaņu un problēmām ar vēdera izeju. Kaķim ir laba apetīte, kas atvieglo zāļu iebarošanu, tomēr rada arī bažas par aptaukošanās risku, ņemot vērā, ka kaķis ir sterilizēts un klibošanas dēļ nedrīkst nodarboties ar ekstrēmo sportu.
Klibošana nepārgāja. Būdams rāms un piedevām “sazāļots”, kaķis pat bija ievērojis miera režīmu, izvairoties no lēkāšanas augstāk par dīvānu un gultu. Apmeklējām citu speciālistu. Saņēmām jaunus padomus un ārstēšanas norādījumus, taču skumdināja ziņa, ka kaķa veselības problēma varētu būt hroniska.
Pagājušajā naktī pirmo reizi kaķi redzēju sapnī – kaķim vairs funkcionēja tikai pakaļkājas, tam bija kļuvis tik smagi, ka nācās to iemidzināt. Šī vīzija mani sagrāva. Pieķeršanās kaķim nudien ir kā abpusgriezīgs zobens. Var jau būt, ka jūtas pret kaķi nebūtu tik lielas, ja vienlaikus nebūtu bailes to zaudēt.

Kaķa efekts
Līdz šim kaķis manā dzīvē radījis pozitīvu iespaidu. Kaķis liek smaidīt, rada prieku, nomierina, mazina satraukumu par darbu, nelabojamām radu problēmām, neskaidru nākotni un citām tēmām, par ko nav jēgas nervozēt. Samazinājušās uzmācīgās domas. Ikdiena ir aktīvāka, vairāk uzturu tīrību un kārtību, lai kaķim būtu higiēniskāk un drošāk pārvietoties pa māju. Šomēnes divas reizes atteicos no ibumetīna lietošanas, to aizstājot ar kaķa terapiju.
Ņemot vērā ieguvumus, rūpes par kaķi neprasa lielas pūles. Ja neskaita ārstēšanu, arī izmaksas nav astronomiskas. Kaķa aprīkojums un adopcija kopā izmaksāja ap 160 eiro, barība un pakaiši pirmajam mēnesim izmaksāja ap 40 eiro – viss nopirktais gan vēl nav izlietots, un arī daļa aprīkojuma izrādījās lieka. Kopējie medicīniskie izdevumi ap 170 eiro.
Kaķis ir izraisījis arī pārdomas. Kaķa fiziskā problēma lika pārskatīt izsapņoto nākotni un nostāties uz zemes. Piemēram, pirms kaķis sāka klibot, sāku tam mācīt lēkt caur stīpu, kas nu jāatmet. Protams, tā nav liela bēda un ir daudz citu veidu, kā kopā pavadīt laiku.
Tāpat kaķis ir ļāvis pagaršot rūpes par radījumu, kura labklājība ir 100 % tava atbildība. Kaķis ir veicinājis briedumu, licis sevi pārvarēt. Kad kaķim ir grūti, nākas uzņemties atbildību un būt proaktīvam, lai gan pašam sirds lūst. Kā cilvēks, kas mēdz atstāt novārtā savu veselību, tagad uztveru to daudz kritiskāk – kaķa veselība ir gana svarīga, lai par to satrauktos, tērētu laiku un naudu, bet manējā ne? Pārdzīvojumi vetārsta kabinetā atgādināja personīgo pieredzi, uzzinot par hroniskām diagnozēm. Tikai mīļotā kaķa gadījumā izjustās sāpes bija daudz dzīvākas un skumjākas, kamēr personīgajā pieredzē vien trula padošanās realitātei bez zaudētā izsāpēšanas.

Nobeigums
Kāds pazīstams kaķu entuziasts ieteica neizvēlēties patversmes dzīvniekus to nezināmās pagātnes dēļ. Tomēr neviens kaķis nav pasargāts no slimībām, savukārt par kaķa personību un paradumiem daļēji var informēt patversmes darbinieks, un ar kaķi pirms adopcijas var iepazīties.
Ja no sirds patīk kaķi, ja dzīvesveids un budžets to ļauj, iesaku nevilcināties kļūt par kaķa saimnieku. Tas ir pavisam citādi – un daudz labāk – nekā to iztēloties. Atliek vien atrast sev tīkamu un piemērotu kaķi.