Man viss šķiet īstermiņa, viss šķiet pārejošs - studijas, projekti, darbs (makes sense), bet arī mīlestība, laulība, dzīvesvieta un viss pārējais, kas sagādā dvēsles komfortu (doesn't make any sense).
Bet tāds ir tas piemērs. Mana vecmāmiņa izšķīrās, mani vecāki izšķīrās, manas mājas izbeidzās (vienreiz un otrreiz). Un arī es nelaboju saplīsušo - es to metu ārā. Jo viss ir tikai melns vai balts. Visu laiku šķiet, ka tas nopietnais, tas pamatīgais ir tikai vēl priekšā, bet tā nav. Viss ir te un tagad. Man tas jāatceras. Katru dienu.

Atcerējos to, ko zinu (bet neatceros) - kā mēs dzīvojām tur vecajā dzīvoklī, kad biju maza. Kopā ar mammas tēti, to pašu, no kura vecmāmiņa izšķīrās. To pašu inteliģento alkoholoķi, kurš mūžīgi esot nomīzis vannas istabas grīdu. Līdz brīdim, kad viņš vairs pats nevarēja aiziet pēc šmigas un to viņam neviens arī vairs nenesa.
Un pirms tam? Pirms vēl mēs piedzimām.. tā laulība jau tad bija norakstīta, jo kas tā par laulību komunālā dzīvoklī, kur pustraka vecene nakts vidū ložņā gar tavu laulības gultu. Te nu mana kārta brīnīties par to, ka mēs vispār esam šajā pasaulē.