Title
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 14 most recent journal entries recorded in muus' LiveJournal:

    Wednesday, May 31st, 2017
    10:08 am
    Es jūtos kā tukša, sekla krūzīte - trūkst dziļuma un satura. Man nav vēstures, man nav atmiņu. Un tas tik ļoti ļoti sāp, kad klausos, kā viņš man stāsta par sevi, savu bērnību, jaunību, vēsturi... Un ģimeni. Tik drausmīgi sāp.
    Un tajā pat laikā es tā priecājos par viņu un par sevi, jo esam atkal satikušies.
    Friday, May 26th, 2017
    1:05 am
    Man jāatceras, ka darba vieta nav izklaižu vieta. Un kolēģi nav mani draugi. Nav arī jābūt.
    Wednesday, May 17th, 2017
    10:09 am
    Nokačāju cibas aplikāciju lol

    Dzeru karameļu latti un prātoju par ciešanām. Cietējs ir neinteresants - tā es uzskatīju ļoti ilgi. Un ļoti ilgi es savas ciešanas vienkārši ignorēju vai noliedzu. Visas savas ciešanas. Un ar katru reizi, kurā teicu 'es jau nu neciešu,' kaut kas manī mazliet savilkās ciešāk tādā neatsienamā mezgliņā. Daudzos mezgliņos.

    Pagaidām es zinu tikai to, ka es ciešu, bet es ciešu tik ilgi un tik daudz, ka to pat vairs nemanu. To mana tikai apkārtējie, un visticamāk viņiem jau noriebies.
    Iedomājies, kā ir skatīties uz cilvēku, kuram kaut kas iesprūdis zobos..un kurš vispār nekādi nereaģē, kad viņam pasaka, ka viņam kaut kas ir iesprūdis zobos. Kaitinoši, vai ne?
    Esmu pārliecināta, ka citi tā skatās uz mani un grib mani iepļaukāt.

    Tātad tagad es zinu, ka es ciešu. Un es zinu, ka to noliedzu. Patiesībā no malas droši vien tās terapijas sesijas izakatās smieklīgas - visu laiku strīdos pretī un saku nē, es tā nejūties, tā nav, nu bet nē!

    Nu lūk.. Tagad man tikai jāsaprot, kā no šitā tiek vaļā.
    Saturday, May 6th, 2017
    10:15 pm
    ienīstu tos pretstatus - neciešu! nīstu! kā vienā dienā tev var piederēt viss, bet nākamajā pat ne atblāzma? es esmu insecure - man vajag zināt / redzēt / sajust visu laiku. citādi es jūdzos nost.
    Thursday, May 4th, 2017
    10:41 am
    Trenējos sapņot. Prasīju terapeitei: "Bet vai vajag?". Viņa teica, ka vajag gan, jo vidējam statistiskam indivīdam sapņu ķidāšana šo to tomēr iedodot. Un es izskatoties pēc statistiskā vidējā. So man esot vismaz jāpamēģina.
    Pirms dodos pie miera (nevarētu gan teikt, ka pēdējā laikā te pie manis ir mierīgi), sev saku - es sapņošu un no rīta atcerēšos. Un zini, par ko es sapņoju? Es sapņoju par to, kā es lasu grieķu mitoloģiju un veicu datu ievadi.. un saņemu pārmetumus par to, ka kaut kādu mainīgo neesmu vispār fiksējusi - sistemātiski. Obsesīvi.

    Vēl mani padara traku virtuālā realitāte un visi viltus signāli, kas caur to pie manis atnāk. Es gribu kaut ko īstu - pat ar visām īstuma nepilnībām. I'm ready!

    Kaut kur dibenplānā rosās domas par to, ka būs jāmeklē cits darbs. Jo pašreizējais vispār nepieļauj, ka es varētu veidot attiecības.. kur nu vēl ģimeni. Jūtos kā vergs, kuram labi maksā.
    Wednesday, April 26th, 2017
    5:04 pm
    Nekas nav labs/slikts per se - viss atkarīgs no mērķa un motivācijas. Un kaut kā tomēr mēs zinām, kas ir labs vai slikts, ne? Man šķiet, ka tā ir iekšējo pieredžu summa. Piem, tas hiperreālisms - man nepatīk hiperreālisms, un tomēr es spēju atšķirt sliktu hiperreālismu un laba, jo kādreiz man ir paticis hiperreālisms, es esmu spējusi to novērtēt.

    Laikam arī sanāk, ka mūsdienās cilvēkiem vienam no otra neko daudz nevajag. Priekšplānā drīzāk izvirzās 'es vēlos/nevēlos' jautājums, un tas ir kaut kādā mērā nestabilāks par 'man vajag/nevajag' jautājumu. Un tas ir par pain un gain. Jo tik bieži vēlmju piepildījumi nāk ar visādiem zaudējumiem. Un ir tik viegli izmest ieguvumu, lai atgrieztos pie ierastā, ja runa ir tikai par vēlmi, nevis par vajadzību.

    Mans lielākais mērķis laikam ir, ja ne novākt to stikla sienu, kas atdala mani no manām jūtām un emocijām, tad vismaz kārtīgi no stiklu nopulēt.

    Nesaistītas domas it kā.
    Sunday, April 23rd, 2017
    10:28 am
    Eju gulēt un mostos milzīgā neizpratnē par savu mūžīgo saspringumu. Nezinu vai kaut kur starp aizmigšanu un pamošanos es atslābstu, bet, pie pilnas apziņas esot, vienmēr jūtos tā krampjaini. Neesmu vēl atradusi neko tādu, kas līdzētu atslābināties, pilnīgi relaksēties, pilnībā uzticēties videi sev apkārt, justies droši.
    Un masturbēt ir garlaicīgi..arī krampjaini starpcitu..un nekādā ziņā ne izteikti patīkami.
    Nekad savā dzīvē arī neesmu bijusi ļoti elastīga. Piemēram, pat regulāri vingrojot/sportojot, nekad neesmu varējusi (un joprojām nevaru) noliekties ar plaukstām pie zemes, saglabājot taisnas kājas. Par spīti tam, ka, tīri vizuāli uz mani paskatoties, tam nevajadzētu būt vispār nekādiem šķēršļiem.
    Šķiet, ka patiesībā viss īstais saspringums ir tieši muguras lejasdaļā - tā vispār nejūtas kā daļa no manis.

    Gribu attiecības, bet drausmīgi baidos no tām, jo vairs neatceros, kā ir būt ar kādu - fiziski un emocionāli.
    Saturday, April 22nd, 2017
    10:12 pm
    Taureņi otrreiz nenāk. Tas ir labi, jo taureņu sajūta ir neērta sajūta.
    Patīk parunāties ar terapeiti, jo tad pasaule vairs nešķiet tik melnbalta - tā iegūst starptoņus.
    Tuesday, April 18th, 2017
    10:28 pm
    Lekcijas un sabiedriskais transports šodien nepanesams, jo iekšā sēž dēmoni, kas dīda un liek jukt prātā, sēžot uz vietas. Atkal kaut kas dūrē sažņaudzis manu pakrūti.

    Brīvdienās mamma teica - viņa gribot paplāti. Tā, lai var salikt visas savas brokastis uz tās paplātes un aiznest uz dzīvojamo istabu, nosēsties iepretim televizoram un paēst. Neskatoties uz to, ka man ēšana tv priekšā šķiet pretīga, jo īpaši, ja to dara mana māte, es nespēju neiziet cauri visiem Rīgas veikaliem paplātes meklējumos. Visiem veikaliem. VISIEM. Dažos biju pat 2x.

    ^^Es nezinu, kas tas ir.
    Bet es zinu, ka grāmatu lasīšana, tv series skatīšanās un burāknu rīvēšana atlaiž.

    Otra mana šīs dienas sāpē ir atziņa, ka priekšplānā atgriezušās domas par seksu. Ļoti daudz domu par seksu. Tās tur ir vienmēr neatkarīgi no attiecību statusa vai mēness fāzēm.

    Es nezinu, kas tas viss ir.
    Sunday, April 16th, 2017
    11:03 am
    Tā es šorīt pamodos - vienās asinīs. Pārpriecīga un apjukusi. Mans ķermenis ir augšāmcēlies. Ej nu sazini, kā tas notika. Lūk, tēma nākamajai sesijai pie terapeites.
    Saturday, April 15th, 2017
    9:31 am
    Ar katru reizi uzsākt sarunas par pagātni kļūt arvien grūtāk, jo ir tik grūti atcerēties faktus, gadaskaitļus, dzimšanas dienas, miršanas dienas u.c., jo īpaši par cilvēkiem, kuru dzīves beidzās vēl pirms manējā sākās. Tā es jautāju, tā es uzzinu, tā es aizmirstu. Saņēmu visu savu drosmi un tā arī mammai pajautāju - par visu, kā bija tai dzīvoklī, par kuru mana vienīgā atmiņa ir oranža vēlas pēcpusdienas saule logos, mūžīgie strīdi un kautiņi ar brāli un 5 minūšu saruna ar vecotēvu pirms pa virtuves durvīm galvu pabāza mamma, lai mani ar skatienu vien izvilktu no turienes ārā.
    Šoreiz pierakstīju to, ko mamma stāstīja. Lai nav atkal jājautā. Lai nav atkal grūti.

    Es tagad zinu, ka es ar visām četrām biju rāpusies augstāk, kliegusi skaļāk, deviējusi no normas.. tikai, lai mani pamanītu, lai man pievērstu uzmanību. Vecāku uzmanību - to milzu dārgumu. To man vajadzēja. Tā man īsti nebija.
    Tādu uzmanību var izpelnīties tikai ar fiziskām kaitēm. Droši vien tāpēc es te tik veiksmīgi somatizēju.
    Friday, April 14th, 2017
    4:27 pm
    Man viss šķiet īstermiņa, viss šķiet pārejošs - studijas, projekti, darbs (makes sense), bet arī mīlestība, laulība, dzīvesvieta un viss pārējais, kas sagādā dvēsles komfortu (doesn't make any sense).
    Bet tāds ir tas piemērs. Mana vecmāmiņa izšķīrās, mani vecāki izšķīrās, manas mājas izbeidzās (vienreiz un otrreiz). Un arī es nelaboju saplīsušo - es to metu ārā. Jo viss ir tikai melns vai balts. Visu laiku šķiet, ka tas nopietnais, tas pamatīgais ir tikai vēl priekšā, bet tā nav. Viss ir te un tagad. Man tas jāatceras. Katru dienu.

    Atcerējos to, ko zinu (bet neatceros) - kā mēs dzīvojām tur vecajā dzīvoklī, kad biju maza. Kopā ar mammas tēti, to pašu, no kura vecmāmiņa izšķīrās. To pašu inteliģento alkoholoķi, kurš mūžīgi esot nomīzis vannas istabas grīdu. Līdz brīdim, kad viņš vairs pats nevarēja aiziet pēc šmigas un to viņam neviens arī vairs nenesa.
    Un pirms tam? Pirms vēl mēs piedzimām.. tā laulība jau tad bija norakstīta, jo kas tā par laulību komunālā dzīvoklī, kur pustraka vecene nakts vidū ložņā gar tavu laulības gultu. Te nu mana kārta brīnīties par to, ka mēs vispār esam šajā pasaulē.
    Wednesday, April 12th, 2017
    9:17 pm
    Es ēdu, lai justos piepildīta, jo nekas cits šai dzīvē man neliek justies piepildītai.
    Es gribu būt samīļota, bet vēl neeksistē tāds apskāviens, kas man varētu likt tā justies.
    Es gribu nopietnas, mīlstības pilnas attiecības, bet es nevaru... jo issues.
    Tā vēlme iegūt visu, kas mijas ar pilnīgu bezpalīdzību, pilnīgu un absolūtu nespēju kaut ko saņemt.
    11:14 am
    Šī būs mana vieta, kur reflektēt. Nesēdi manā vietā.
    Šodien biju terapijā. Terapeite teica, ka mazām meitenēm mēnešreizes nepienākas.
    Man kļūst tā pasmagi, saprotot, kas vēl mazām meitenēm nepienākas.
    Un vēl smagāk, saprotot, kas viņām pienākas - jo kurš gan dos mīļumu, maigumu..? Kurš pažēlos, kad sasitīšu pirkstu? Un kurš paņems day off, kad es saslimšu un man vajadzēs, lai par mani parūpējas? Un kurš mani apgādās? Un kurš mani vedīs pie rokas?
    Un kļūst vēl smagāk..
    Jo es zinu, ka tā būšu es, kas sevi izaudzinās. Nevienam citam tam nav laika. Un tas nav neviena pienākums.
About Sviesta Ciba