Below are 4 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in muus' LiveJournal:

[ Next 20 >> ]

Saturday, April 15th, 2017
9:31 am	Ar katru reizi uzsākt sarunas par pagātni kļūt arvien grūtāk, jo ir tik grūti atcerēties faktus, gadaskaitļus, dzimšanas dienas, miršanas dienas u.c., jo īpaši par cilvēkiem, kuru dzīves beidzās vēl pirms manējā sākās. Tā es jautāju, tā es uzzinu, tā es aizmirstu. Saņēmu visu savu drosmi un tā arī mammai pajautāju - par visu, kā bija tai dzīvoklī, par kuru mana vienīgā atmiņa ir oranža vēlas pēcpusdienas saule logos, mūžīgie strīdi un kautiņi ar brāli un 5 minūšu saruna ar vecotēvu pirms pa virtuves durvīm galvu pabāza mamma, lai mani ar skatienu vien izvilktu no turienes ārā. Šoreiz pierakstīju to, ko mamma stāstīja. Lai nav atkal jājautā. Lai nav atkal grūti. Es tagad zinu, ka es ar visām četrām biju rāpusies augstāk, kliegusi skaļāk, deviējusi no normas.. tikai, lai mani pamanītu, lai man pievērstu uzmanību. Vecāku uzmanību - to milzu dārgumu. To man vajadzēja. Tā man īsti nebija. Tādu uzmanību var izpelnīties tikai ar fiziskām kaitēm. Droši vien tāpēc es te tik veiksmīgi somatizēju. (Comment on this)
Friday, April 14th, 2017
4:27 pm	Man viss šķiet īstermiņa, viss šķiet pārejošs - studijas, projekti, darbs (makes sense), bet arī mīlestība, laulība, dzīvesvieta un viss pārējais, kas sagādā dvēsles komfortu (doesn't make any sense). Bet tāds ir tas piemērs. Mana vecmāmiņa izšķīrās, mani vecāki izšķīrās, manas mājas izbeidzās (vienreiz un otrreiz). Un arī es nelaboju saplīsušo - es to metu ārā. Jo viss ir tikai melns vai balts. Visu laiku šķiet, ka tas nopietnais, tas pamatīgais ir tikai vēl priekšā, bet tā nav. Viss ir te un tagad. Man tas jāatceras. Katru dienu. Atcerējos to, ko zinu (bet neatceros) - kā mēs dzīvojām tur vecajā dzīvoklī, kad biju maza. Kopā ar mammas tēti, to pašu, no kura vecmāmiņa izšķīrās. To pašu inteliģento alkoholoķi, kurš mūžīgi esot nomīzis vannas istabas grīdu. Līdz brīdim, kad viņš vairs pats nevarēja aiziet pēc šmigas un to viņam neviens arī vairs nenesa. Un pirms tam? Pirms vēl mēs piedzimām.. tā laulība jau tad bija norakstīta, jo kas tā par laulību komunālā dzīvoklī, kur pustraka vecene nakts vidū ložņā gar tavu laulības gultu. Te nu mana kārta brīnīties par to, ka mēs vispār esam šajā pasaulē. (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, April 12th, 2017
9:17 pm	Es ēdu, lai justos piepildīta, jo nekas cits šai dzīvē man neliek justies piepildītai. Es gribu būt samīļota, bet vēl neeksistē tāds apskāviens, kas man varētu likt tā justies. Es gribu nopietnas, mīlstības pilnas attiecības, bet es nevaru... jo issues. Tā vēlme iegūt visu, kas mijas ar pilnīgu bezpalīdzību, pilnīgu un absolūtu nespēju kaut ko saņemt. (Comment on this)
11:14 am	Šī būs mana vieta, kur reflektēt. Nesēdi manā vietā. Šodien biju terapijā. Terapeite teica, ka mazām meitenēm mēnešreizes nepienākas. Man kļūst tā pasmagi, saprotot, kas vēl mazām meitenēm nepienākas. Un vēl smagāk, saprotot, kas viņām pienākas - jo kurš gan dos mīļumu, maigumu..? Kurš pažēlos, kad sasitīšu pirkstu? Un kurš paņems day off, kad es saslimšu un man vajadzēs, lai par mani parūpējas? Un kurš mani apgādās? Un kurš mani vedīs pie rokas? Un kļūst vēl smagāk.. Jo es zinu, ka tā būšu es, kas sevi izaudzinās. Nevienam citam tam nav laika. Un tas nav neviena pienākums. (Comment on this)