Nekas nav labs/slikts per se - viss atkarīgs no mērķa un motivācijas. Un kaut kā tomēr mēs zinām, kas ir labs vai slikts, ne? Man šķiet, ka tā ir iekšējo pieredžu summa. Piem, tas hiperreālisms - man nepatīk hiperreālisms, un tomēr es spēju atšķirt sliktu hiperreālismu un laba, jo kādreiz man ir paticis hiperreālisms, es esmu spējusi to novērtēt.

Laikam arī sanāk, ka mūsdienās cilvēkiem vienam no otra neko daudz nevajag. Priekšplānā drīzāk izvirzās 'es vēlos/nevēlos' jautājums, un tas ir kaut kādā mērā nestabilāks par 'man vajag/nevajag' jautājumu. Un tas ir par pain un gain. Jo tik bieži vēlmju piepildījumi nāk ar visādiem zaudējumiem. Un ir tik viegli izmest ieguvumu, lai atgrieztos pie ierastā, ja runa ir tikai par vēlmi, nevis par vajadzību.

Mans lielākais mērķis laikam ir, ja ne novākt to stikla sienu, kas atdala mani no manām jūtām un emocijām, tad vismaz kārtīgi no stiklu nopulēt.

Nesaistītas domas it kā.