Eju gulēt un mostos milzīgā neizpratnē par savu mūžīgo saspringumu. Nezinu vai kaut kur starp aizmigšanu un pamošanos es atslābstu, bet, pie pilnas apziņas esot, vienmēr jūtos tā krampjaini. Neesmu vēl atradusi neko tādu, kas līdzētu atslābināties, pilnīgi relaksēties, pilnībā uzticēties videi sev apkārt, justies droši.
Un masturbēt ir garlaicīgi..arī krampjaini starpcitu..un nekādā ziņā ne izteikti patīkami.
Nekad savā dzīvē arī neesmu bijusi ļoti elastīga. Piemēram, pat regulāri vingrojot/sportojot, nekad neesmu varējusi (un joprojām nevaru) noliekties ar plaukstām pie zemes, saglabājot taisnas kājas. Par spīti tam, ka, tīri vizuāli uz mani paskatoties, tam nevajadzētu būt vispār nekādiem šķēršļiem.
Šķiet, ka patiesībā viss īstais saspringums ir tieši muguras lejasdaļā - tā vispār nejūtas kā daļa no manis.

Gribu attiecības, bet drausmīgi baidos no tām, jo vairs neatceros, kā ir būt ar kādu - fiziski un emocionāli.