Es jūtos kā tukša, sekla krūzīte - trūkst dziļuma un satura. Man nav vēstures, man nav atmiņu. Un tas tik ļoti ļoti sāp, kad klausos, kā viņš man stāsta par sevi, savu bērnību, jaunību, vēsturi... Un ģimeni. Tik drausmīgi sāp.
Un tajā pat laikā es tā priecājos par viņu un par sevi, jo esam atkal satikušies.