šorīt no rīta satiku spāni, kurš, nedēļu padzīvodams LV, jau manaījies saslimt - sēdēja man pretī pie maza galdiņa mazā kafejnīcā tepat netālu un klepoja, un šņaukājās. tikšanās pusē jau sāku just kā pašai plaušiņa sāk jocīgi justies. pēc tam uzreiz iztriecu apelsīnu sulu un jau vairāk uz vakara pusi, mājās nākot, sapirkos ingveru, ķiploku, dzērvenes, medu un tā. gribu, lai pietiek spēka, lai pietiek enerģijas. daudz kam nepietiek nemaz.
pēdējās trīs četras dienas esmu max stresā - blakus darbam un bakalauram paķēru vēl vienu projektu. bija jānointervē divi puiši. intervija plānota tā uz stundu pusotrau, bet es iztriecu cauri 20-30 minūtēs. pirmā inervija pagāja max stresaini, otrā ne tik stresaini, bet respondents īsti neatbilda ekspektācijām un viņa pieredzes nesakrita ar jautājumiem nu nekādi. tā nu es tagad ceru, ka nebūšu sačakarējusi neko.
līdz ar manu stresu, protams, terapija bez dziļuma un sekss bez baudas.