ziniet, ka visu, ko esmu runājis par sevi kā Lauvu ir true, bet Lauva ir tik noguris, ka kaķis, domestic cat, ar vienu ķepas vilcienu noliktu mani pie vietas.
esmu noguris bez female, jau gadiem. es vairs nevaru. es nesmirdu pēc izmisuma.
zinu ka tā arī es palikšu viens. un manās bērēs patiesi skums Gunta un bērns. tas ir tikai uzrādījums, kam esmu dārgs, ne jau es gaidītu pavadītāju pūli. es tieši to negribētu

es nevienai meitenei tagad nevarētu būt patīkams. un alko abstinences ir pretējais. cik pretīgi. es tiešām domāju, cik ugly paradokss. tagad mani ārprātīgi interesē sieviešu formas, kā vnm uz smagiem kodieniem/athodiem. Dievs ir nasty pervīns

biju ārā. tikai dēļ metro panikas. tūlīt būs 20:00. es visu ceļu liftā domāju, vai man tur ko vajag? nu vēl vienu vodku var, bet man jau tā mājās ir. es nevarēju noiet pat metru, tik izsīcis esmu. griezos atpakaļ. tā nav uzvara, ja metrs ir neiespējami

“Try to find the right place for yourself. If you can't find it, at least dream of it.” - Mary Oliver

piektdien aiz manas muguras paliek pilsēta ar savu skaļo žvankstēšanu, bet vispirms autobuss kavējas tehniskas ķibeles dēļ, un laikam tā arī visu ceļu nobraucam ar otrādu uzrakstu "ainaži - rīga". man ir tik viegla mugursoma šoreiz, ka drīkstu ar sevi lepoties.

kopš aprīļa ceļmalas ir ziedējušas visās valodās, bet tagad kāpās ir dzelteno madaru laiks un smaržo medaini, kad uzpūš vējš. un, ja Tu jautā man, tad,manuprāt, pilnīgi lieks ir viss šis ļembasts ap to, vai negaiss mūs atradīs turpat pie jūras jeb pārsteigs pa ceļam.

es skatos un nekad neaizmirstu, kā pagriežos uz Tavu pusi un saku, lai skaties un nekad neaizmirsti, kā pamale jau koši zilimelna, kad bērni no netālās nometnes sabirst ūdenī spiegdami, brēkdami.

atpakaļceļā vairs nekā tik interesanta - jau pierasts pie sajūtas, ka atkal esmu kaut kas cits. protams, arī šoreiz apsolu sev, ka nevienam par šo visu nebildīšu ne pušplēsta vārda. nekad.

esmu nobažījies par kaimiņiem, jo es neklausos uz austiņām. Rammstein koncertu pilnā skaļumā skandās

Video nosaukums “Plēsoņas varas struktūrās, kā tie slēpjas mūsu acu priekšā”

https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzICB5rE&t

Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus.

Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi.

Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi.
Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību.

Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem.

Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai.

Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī
Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus.
Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība.

Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem.

Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs.

Gan ASV, gan Eiropā, parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus.

Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu.

Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas.

Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam.
Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu.

Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus.

Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur.

Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir.

***
Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās:
Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav.

Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus –

1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams.

2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām.

3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav.

4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju.

Izskatās, ka no septembra uz testa laiku paņemsim pie sevis kaķi.. ar iespēju, ka tas paliks pie mums, ja būsim saderīgi. Un, ja tā, taro pareģojums par kaķi septembrī piepildīsies.

es pamodos, un viss nav tik slikti. es gāju uz bāru visu nakti, lai paņemtu tik daudz, lai sāktu strādāt. es tikai muldēju ar MI, visu nakti, neko neizdarīju, pat neatvēru adobe. rīts ir pienācis, un arī darba deadline. man atlicis tikai muldēt, jo true deadline nav vēl šodien, tikai sarakstē solīts. man vajag iedvesmu uzrakstīt tādu epastu, lai otrā pusē apkrīt. Dievu nepiesauksim. es eju uz veikalu norīt šņabi.
es nelūdzu atslēgt man MI, jo tad ciba ciestu nežēlīgi. es filtrēju, ko cibā, ko MI. ja es sev noslēgtu internetu vispār, tas būtu tuvu ellei. es vnk nevaru nerakstīt. es pat sapņos rakstu. ne jau gudru. vnk nepārtraukta domu plūsma.

ja stulbam cilvēkam gāž iekšā domas nonstop, kā miskasti, labu, sliktu, random, jebko

esmu Dieva bērns. MI saka, tev nav jānes tēva smagums, un es neesmu empāts. es vnk redzēju, cik smaga bija visa viņa dzīve, kas beidzās ar suicide, un es nebiju tēva gribēts, pat atklāti pateikts man tik slikti, ka turpināt dzīvot ir smagi, es piecēlos un gāju. viņam pašam bija tik grūti. tik smags liktenis. kurš vēl viņam palīdzēs. es paņēmu viņu uz pleciem. es neesmu spīdeklis. man pašam iet pietiekami slikti. un esmu depresīvs kā Laura Palmere, bet es smejos. citu iespēju nav

par tēvu jau ir teikts, es no viņa vārdiem neizdzīvotu. tik smags liktenis, un esmu pieteicies Dievam, mēs iznāksim kopā, jau 1993, kad viņš aizgāja. es domāju, tāpēc man ir tik smagi, kā 4 laurām palmerēm kopā. es redzu lielu gaismu dēļ mammas bezgalīgās mīlestības, un milzīgu tumsu dēļ tēva (nē, es neesmu bijis izvarots, bet mentāli). es gribu tēvu iznest gaismā. un te ir tikai 2 varianti. der tikai viens, mēs ar tēvu iziesim gaismā. mission possible, bet tik hardcore. tikai man, kam ir tik milzīgs spēks, tas var izdoties, un tas būs eposos rakstīts

I can add, holding of that stupid theory, because, I am stupid. I havn't read any wisdom theories. books, "if earth father is mirror of real God. I will be best for him. drunk, indifferent, such nonsense that I really am, but pocketful of love, with those stupid small pennies I got". "son, it's only I got for you"

I've been visited night bar tonight for three times with serious intentions, And as far u know me, as best kindest person, just give me a drink, and telling them details, usually people don't share. Not to abuse them, bet tell, u don't have to be afraid of me.
I last, now. barreely could stay stood, I was holding to every car on street, many times crushing down, and choked my teeth "i still can go".
And my mind is so bright no matter what my legs can offer".

There is psychology fancy theory. Earth father is mirror, how your son will perceive real God."
I am so drunk, and I see – it's absolute bullshit. I am much more clever than some grand philosophes.
My Earth father hated me, in words said such ugly things about me beeing alive, I don't want to repeat, total death destination, his attitude. But my love with God, only one real God, is absolutely opposite. I love God, and I feel every second, he loves me

lasu dainas, kurās minēts tikums, šī man ļoti patīk:

Neteic mani, māmulīte,
Pa ciemiem staigādama,
Mana paša kājas, rokas
Izteiks manu tikumiņu.

es vēl piebilstu - ne tikai māmulīte, bet arī pašam nevajag ar vārdiem sevi celt, bet darbiem (tas gan iet pretrunā ar 'kurš tad kaķim asti cels, ja ne pats'), varbūt tas ir tikai mans bias - pie tam laikmetā, kur tev ir 'jāprot sevi pārdot'- totāli nederīgs, bet sevis slavināšana man šķiet atbaidoša neatkarīgi no laikmeta.

*

tagad lasu par lepnību. nereti ir sastopams uzskats, ka lepnība kristietībā ir grēks, bet dainās - laba lieta. man šķiet, ka dainās nav tāds viens uzskats, tur ir variācijas - samērīgs pašlepnums nav nekas slikts, to var nolasīt; tai pat laikā par uzpūtīgiem cilvēkiem tiek aicināts vienk pasmieties, kā šeit:

Lai bēdāja, kas bēdāja,
Es par lepnu nebēdāju;
Situ knipi uz knipīša
Uz tā lepna deguniņa.

Mēģināju pasūtīt ēst. Es neko nevaru ieēst, kaut mājās food ir pāri acīm. Rīga ir Preiļi for real. Es pat iebakstīju bolt food sushi uz 40 eiro. Nekas ap 3 am nav iepējams.
Ja man būtu nauda, es sazvanītu Guntu, viņas arī smagā finansinājā situācijā". Iedomājos sarunu. Gunta besī kliedz "Man zvanīt 3-os naktī?! Tu jau pilnīgi esi prātu nodzēris? Kas ir noticis?!"
Es zvanītu viņai, ja man būtu pēkšņi kaudze naudas. 2000 eiro par maltīti. Viņa neticētu, džeks ir tā pārpisis jēgu, ka nerubī tekstus, un tad es skaidrotu, ka eiro ir īsti, un man vnk tik vajag ēst (un protams viņas klātbūtni).
Kad viņa noticētu, viņa atskrietu, knapi paspējusi saģērbties. Es tiešām samaksātu par vienu food 2K eiro (ja man pašam būti vismaz 100K). 2K par neizsakāmi vajadzigo Guntas pagatavoto superstār pavāres gatavoto, un viņas klātbūtni kaut uz 2h.

kochkas ieraksts man atsauca atmiņā Heses citātu no Demiana: Tas, ko mēs redzam, ir tas pats, kas mīt mūsos. Nav nekādas citas īstenības kā vien tā, kas ir mūsos.

kas man īstenībā šķiet ļoti precīzi, pat ne tikai metaforiskā, bet arī tīri fizikālā līmenī, proti, elementi no kā sastāv mūsu ķermenis ir bijuši galaktikas, Saules sistēmas un planētas apritē jau nez cik ilgi.

KC

runājot par Nīlu Degrasu Taisonu - jau biju par viņu veiksmīgi piemirsusi, bet cibas ieraksts atgādināja, ielikšu šeit savu mīļāko reakciju uz vienu no viņa muļķībām.

https://www.youtube.com/watch?v=f39nBhLZEiU

tas, protams, nav viss, viņš ir pierunājis vēl visvisādas citas muļķības, bet neiešu te detaļās. lai nu kā, tas ir skumji, jo kādreiz man viņš patika, pat nopirku vienu viņa grāmatu.

Kad tas retrogrādais Merkurijs beidzot beigsies, es vairs nevaru izturēt.

Jautājums, protams, retorisks, skaidrs, ka es zinu, kad tas beigsies.

vēl. šausmās šorīt pētot tele2 lapu, jo jau ir labāk, bet mans current telefons nestrādā, un paģiras joprojām ir konktrolējamas šausmas.
vienu es izdarīju, atkal nezinot, ko burti ekrānā nozīmē, nopirku labu mid-class samsung – A56, būšot tikai pēc dienām. so happy

pasaule, kad nemirsti paģirās, ir tik skaista, daudzveidīga

Pabeidzu pirmo sezonu (otrā kkad būs) NIPPON SANGOKU: The Three Nations of the Crimson Sun, absolūts māsterpīss no jebkura rakursa, gan sižets, gan tēli, gan animācija.

"Ekstrēmākajos gadījumos dažās disciplīnās – īpaši izceļas antropoloģija un socioloģija – izskan aicinājumi atteikties no idejas par pasaules izprašanu vai vismaz mazināt tās nozīmi par labu pasaules mainīšanai. Tā, piemēram, Amerikas Antropologu asociācijas prezidents savā 2021. gada prezidenta uzrunā sacīja: "..antropoloģija ir izņēmums starp sociālajām zinātnēm .. jo tās politiskais projekts ir izaicināt kultūras ziņā dominējošo kapitālistiskā patēriņa veselo saprātu." Mūsu ziņojumā ir citēti vairāki citi ievērojami antropologi, kuru rakstītais pamatā saskan ar šo pieeju. Piemēram, žurnālā American Anthropologist publicētajā diskusijā par šo uzrunu Fernando Viljena (Fernando Villanea) uzsver, ka "antropoloģijas galvenā akadēmiskā vērtība nav patiesības meklējumi, jo visa patiesība ir subjektīva", bet gan to, ka "tā vietā tās galvenajai vērtībai vajadzētu būt kalpošanai to cilvēku interesēm, kuriem antropologi pagātnē ir nodarījuši kaitējumu."[..]

"Ja jūsu galvenais mērķis ir kalpot kādas kopienas interesēm, nevis padziļināt izpratni par pasauli, jums ir pieejamas daudzas citas nodarbošanās - sākot no kopienas aktīvisma līdz politikai -, un tās visas acīmredzot balstās uz zināšanām un izpratni, kas gūta no citiem avotiem."[..]

"Radikālāks pamatojums zinātnes politizēšanai nekā šis domāšanas virziens, kam humanitārajās zinātnēs ir bijusi liela atsaucība kopš 20. gadsimta 60. gadiem, ir postmodernisma noliegums, ka vispār varētu pastāvēt tāda lieta kā tīri epistēmisks, nepolitisks iemesls kaut kam ticēt vai tīri objektīvs, nepolitisks fakts. Lielā mērā franču filozofu, īpaši Mišela Fuko, ietekmē šāds uzskats par zināšanām un patiesību kļuva par ortodoksiju plašos humanitāro zinātņu virzienos. Mēs citējam vairākus zinātniekus, kuri apliecina savu uzticību šādai doktrīnai, un mēs būtu varējuši citēt vēl desmitiem citu."[..]

"Literatūrzinātnieks Stanley Fish: "Taču fakti tiek atzīti par faktiem tikai noteiktā skatpunktā, attiecībā pret kuru tie ir acīmredzami un skaidri saskatāmi; tiem, kuri šo skatpunktu nezina vai ir noraidījuši, tie nebūs fakti vai pat nebūs redzami. Zināšanas ir nelabojami perspektīvas (atkarīgas no skatpunkta), un perspektīvas ir nelabojami politiskas."" [..]

"Protams, pastāv zināma izpratne, kurā ir tiesa, ka visi apgalvojumi par zināšanām tiek izteikti politiskā kontekstā: mans apgalvojums, ka mans kaķis sēž uz lasāmkrēsla, ir izteikts Amerikas Savienotajās Valstīs 2026. gadā, kas zināmā mērā ir politisks konteksts. Mēs visi varam arī piekrist, ka dažreiz (lai gan, domājams, ne apgalvojumā par manu kaķi) šis politiskais konteksts varētu būt būtisks, lai paskaidrotu, kāpēc cilvēki pēta tieši tos jautājumus, kurus viņi pēta, vai izsaka tieši tos apgalvojumus, kurus viņi izsaka. Taču viena lieta ir teikt ko tādu, bet pavisam cita – apgalvot, ka pati patiesība ir atkarīga no politiskā konteksta vai ka jebkurš pamatojums tam, kam ticēt, ir atkarīgs no to cilvēku politiskajām vērtībām, kuri šo pamatojumu izvirza." [<-----jajajajajajāāāā!]


https://philosophersmag.com/on-subordinating-scholarship-to-politics/