Svētdiena, 2025. gada 16. februāris
nedēļa sākās ar mitru, sarmainu aukstumu. pie barotavas/dārzā saradās interesantāki putni, nekā ikdienā. piemēram, dižknābji un svilpji un dadzīši. viendien bija arī pilna goba ar zīdastēm. ļoti labi, ka vismaz manā pilsētā visu laiku bija sniedziņš un nebija kailsals.
2d bija mana 14. kopābūšanas ar zirgu gadadiena. šogad gan netaisīju nekādu zirgdraudzeņu ballīti. zajebal šitais laiks. izdomāšu kko uz zirga dzimšansdienu marta beigās. zirdziņš toties dabūja Ances Polānes masāžu. atkal slavēja cik labā formā un, ka žēl, ka tik laba (nesapista) mugura nav par viņu daudz jaunākiem sporta zirgiem, ar kuriem viņai nākas strādāt.
3d biju uz Jurģa izrādi ĢIT. likās par garu un piepisos vēl šim tam, bet tā bija tikai trešā izrāde un starp šo un iepriekšējo bija bijusi 12 dienu pauze. tas kopumā nav veselīgi jaunām izrādēm. tā visumā man patika. pēc tam ar Jurģi paņēmām pa dzērienam un parunājam par izrādi. un attiecībām.
5d saņēmos un aizbraucu uz VM treniņu ar Martas Leo. nebiju nekad baigi jājusi ar viņu. ērts un viegls, bet drusku stumjams uz priekšu. gāja grūti ar to, ka brīžiem jādara pilnīgi pretējais nekā ar manu zirdziņu. piemēram, manēžā ir viens stūris, kurā mans zirgs ļoti mīl ieskrieties. es gandrīz katru reizi domāju - vai šī būs tā reize, kad es iesmērēšos manēžas sienā. attiecīgi man jau muskuļu atmiņā ir automātiski pirms tā stūra mēģināt ieturēt un neļaut izstiepties un diebt. ar Leo tieši pretējais - viņš izrādās tajā pašā stūrī parasti palēninās un ir savlaicīgi jāsūta uz priekšu (parasti uz taisnes pēc šī stūra ir salikti visādi vingrinājumi, tāpēc ir svarīgi ar kādu ātrumu un kustības kvalitāti šis stūris tiek iziets). un vēl vairākas šādas - diametrāli pretējas lietas, kas radīja īssavienojumus galvā. bet vispār jau gāja labi.
beidzot tika salabotas manis noskrāpētās Škodas duris - 525.49 eur pa dirsu. uzzināju, ka kolēģe arī sapisusi savai mašīnai durvis tieši tajā pašā Raganas Circle K.
6d darbiņā bija danču vakars. nav mans, bet tā jau prieks skatīties, ka citiem prieks - un bija pilns.
7d - ļoti skaista ziemas diena. aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz sava zirdziņa. sajūta kā uz pilnīgas pulvermucas. likās diezgan suicidāli, bet arī debešķīgi - pazīt katru sīkāko viņa kustību un zināt, ko viņš domā. pusstundiņu pavizinājos, klibs nelikās nevienā acī, lēkšot neuzdrošinājos - gribu vēl dzīvot.
~trīs pēdējās nedēļas dienas cietu no subjektīva/iekšēja aukstuma (objektīvi telpās bija silts un man nebija paaugstināta temperatūra), kā arī ļoti ilgojos. gandrīz kā vasarā. tas it kā nebija fun, bet kaut kādā ziņā arī patīkami - ir labi justies dzīvai. man patīk būt dzīvai.
uzzināju, ka izšķīrušies divi labi draugi.
tā kopumā pavadīju daudz laika vienatnē ar kaķi un krāsni, jo K visu nedēļu bija devies sen pelnītā atvaļinājumā uz Romu.
2d bija mana 14. kopābūšanas ar zirgu gadadiena. šogad gan netaisīju nekādu zirgdraudzeņu ballīti. zajebal šitais laiks. izdomāšu kko uz zirga dzimšansdienu marta beigās. zirdziņš toties dabūja Ances Polānes masāžu. atkal slavēja cik labā formā un, ka žēl, ka tik laba (nesapista) mugura nav par viņu daudz jaunākiem sporta zirgiem, ar kuriem viņai nākas strādāt.
3d biju uz Jurģa izrādi ĢIT. likās par garu un piepisos vēl šim tam, bet tā bija tikai trešā izrāde un starp šo un iepriekšējo bija bijusi 12 dienu pauze. tas kopumā nav veselīgi jaunām izrādēm. tā visumā man patika. pēc tam ar Jurģi paņēmām pa dzērienam un parunājam par izrādi. un attiecībām.
5d saņēmos un aizbraucu uz VM treniņu ar Martas Leo. nebiju nekad baigi jājusi ar viņu. ērts un viegls, bet drusku stumjams uz priekšu. gāja grūti ar to, ka brīžiem jādara pilnīgi pretējais nekā ar manu zirdziņu. piemēram, manēžā ir viens stūris, kurā mans zirgs ļoti mīl ieskrieties. es gandrīz katru reizi domāju - vai šī būs tā reize, kad es iesmērēšos manēžas sienā. attiecīgi man jau muskuļu atmiņā ir automātiski pirms tā stūra mēģināt ieturēt un neļaut izstiepties un diebt. ar Leo tieši pretējais - viņš izrādās tajā pašā stūrī parasti palēninās un ir savlaicīgi jāsūta uz priekšu (parasti uz taisnes pēc šī stūra ir salikti visādi vingrinājumi, tāpēc ir svarīgi ar kādu ātrumu un kustības kvalitāti šis stūris tiek iziets). un vēl vairākas šādas - diametrāli pretējas lietas, kas radīja īssavienojumus galvā. bet vispār jau gāja labi.
beidzot tika salabotas manis noskrāpētās Škodas duris - 525.49 eur pa dirsu. uzzināju, ka kolēģe arī sapisusi savai mašīnai durvis tieši tajā pašā Raganas Circle K.
6d darbiņā bija danču vakars. nav mans, bet tā jau prieks skatīties, ka citiem prieks - un bija pilns.
7d - ļoti skaista ziemas diena. aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz sava zirdziņa. sajūta kā uz pilnīgas pulvermucas. likās diezgan suicidāli, bet arī debešķīgi - pazīt katru sīkāko viņa kustību un zināt, ko viņš domā. pusstundiņu pavizinājos, klibs nelikās nevienā acī, lēkšot neuzdrošinājos - gribu vēl dzīvot.
~trīs pēdējās nedēļas dienas cietu no subjektīva/iekšēja aukstuma (objektīvi telpās bija silts un man nebija paaugstināta temperatūra), kā arī ļoti ilgojos. gandrīz kā vasarā. tas it kā nebija fun, bet kaut kādā ziņā arī patīkami - ir labi justies dzīvai. man patīk būt dzīvai.
uzzināju, ka izšķīrušies divi labi draugi.
tā kopumā pavadīju daudz laika vienatnē ar kaķi un krāsni, jo K visu nedēļu bija devies sen pelnītā atvaļinājumā uz Romu.
Palasu Twitter - tur viss drūmās noskaņās, karš 'n shit.
Palasu Thread - tur viss uķi puķi, cik viss ir pasakains un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi.
Nu tā arī tad es dzīvoju, ar vienu kāju sūdā, ar otru rozā ponijā...
Palasu Thread - tur viss uķi puķi, cik viss ir pasakains un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi.
Nu tā arī tad es dzīvoju, ar vienu kāju sūdā, ar otru rozā ponijā...
jumis ir tāds bluetooth logo bez līnijas vidū
Šodien savilku kopā dažas lietas saistībā ar savām attiecībām ar ēdienu.
Man ir zināms trauma response pret vārdu salikumu "iet paēst". Es neesmu pret jaunu restorānu iemēģināšanu, cik nu esot vegānam tādas iespējas vispār ir, bet es noteikti to nespēšu padarīt par veselu pasākumu. Tam vienmēr būtu jānāk kopā ar iespēju satikt kādu cilvēku, parunāt, apmeklēt pasākumu, vai kaut kur aizbraukt. Un šo sajūtu es esmu dziļi integrējis sevī. Tā visdrīzāk ir arī manis paša autentiskā daļa, jo tanī periodā kad es staigāju pa krogiem, tas arī nebiju īsti es, tāpēc maz ticams, ka šī attieksme būtiski mainīsies, pat ja mazināsies trauksme, un man nebūs iekšējs dvēseles kliedziens - my god, un ko vēl mēs tur darīsim bez ēšanas?
Vēl es nemāku operēt ar tādu jēdzienu kā našķi. Tas visspilgtāk izpaužas brīžos, kad man tiek dots uzdevums "padomāt par našķiem", tādus sameklēt veikalā, rīkojot ballītes, vai apmeklējot ballītes. Vai nu es uzreiz izstājos no šīs rotaļas, vai lūdzu našķu kārotājam būt mazliet specifiskākam. Parasti jauniešu ballītēs ir diezgan daudz čipšu, kas mani turpina iekšēji sajūsmināt, jo čipši ir tāda kā sociālā līme, un tā kā jaunieši actually lieto mazāk alkoholu, es pat teiktu, ka čipši ir jaunais alkohols. Bet viss nav slikti. Man ļoti patīk un es atbalstu, kad cilvēki vēlas būt radoši, un ierodas ar kādu sevis gatavotu našķi. Zaļā mačas rulete būs mans top našķis ļoti ilgā laikā.
Bet noslēdzot šo caurmērā negatīvo vēstījumu, es arī nespļauju virsū ēdienam kā mīlestības valodai. Raffaello var kļūt par aizraujošu Valentīndienas rotaļu, skābmaize ir viena no labākajām lietām, kas ir notikusi mūsu mājsaimniecībā, un vakariņu ballītes mājās ir ļoti jauka lieta. But you kinda put an effort into that, nevis vienkārši apmaini naudu pret ēdienu.
Man ir zināms trauma response pret vārdu salikumu "iet paēst". Es neesmu pret jaunu restorānu iemēģināšanu, cik nu esot vegānam tādas iespējas vispār ir, bet es noteikti to nespēšu padarīt par veselu pasākumu. Tam vienmēr būtu jānāk kopā ar iespēju satikt kādu cilvēku, parunāt, apmeklēt pasākumu, vai kaut kur aizbraukt. Un šo sajūtu es esmu dziļi integrējis sevī. Tā visdrīzāk ir arī manis paša autentiskā daļa, jo tanī periodā kad es staigāju pa krogiem, tas arī nebiju īsti es, tāpēc maz ticams, ka šī attieksme būtiski mainīsies, pat ja mazināsies trauksme, un man nebūs iekšējs dvēseles kliedziens - my god, un ko vēl mēs tur darīsim bez ēšanas?
Vēl es nemāku operēt ar tādu jēdzienu kā našķi. Tas visspilgtāk izpaužas brīžos, kad man tiek dots uzdevums "padomāt par našķiem", tādus sameklēt veikalā, rīkojot ballītes, vai apmeklējot ballītes. Vai nu es uzreiz izstājos no šīs rotaļas, vai lūdzu našķu kārotājam būt mazliet specifiskākam. Parasti jauniešu ballītēs ir diezgan daudz čipšu, kas mani turpina iekšēji sajūsmināt, jo čipši ir tāda kā sociālā līme, un tā kā jaunieši actually lieto mazāk alkoholu, es pat teiktu, ka čipši ir jaunais alkohols. Bet viss nav slikti. Man ļoti patīk un es atbalstu, kad cilvēki vēlas būt radoši, un ierodas ar kādu sevis gatavotu našķi. Zaļā mačas rulete būs mans top našķis ļoti ilgā laikā.
Bet noslēdzot šo caurmērā negatīvo vēstījumu, es arī nespļauju virsū ēdienam kā mīlestības valodai. Raffaello var kļūt par aizraujošu Valentīndienas rotaļu, skābmaize ir viena no labākajām lietām, kas ir notikusi mūsu mājsaimniecībā, un vakariņu ballītes mājās ir ļoti jauka lieta. But you kinda put an effort into that, nevis vienkārši apmaini naudu pret ēdienu.
Sestdiena, 2025. gada 15. februāris
( Ļaunais lietotājs punkts )
( Ļaunais lietotājs punkts )
( Ļaunais lietotājs punkts )
( Ļaunais lietotājs punkts )
( Ļaunais lietotājs punkts )
( Ļaunais lietotājs punkts )
Mirklī starp pāreju no sapņu (miega) valstības uz nomodu redzēju, ka skatos pa logu un snieg sniegs. Tik mierīga pamošanās ļoti iepriecināja. Taču tad atvēru aizkarus un... tiešām snieg!
Piektdiena, 2025. gada 14. februāris
Iedomājos, cik gan skaists dzīvoklis šis kādreiz ir bijis.
https://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/fl
https://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/fl
esmu ļoti daudz skuļījusi par pērno gadu. bet tā vispār es esmu nenormāli pateicīga, ka manā dzīvē tagad ir divi ļoti brīnišķīgi cilvēki un, lai tiktu pie viena man nebija jāzaudē otrs, tikai mazliet jātransformē mūsu attiecības. esmu arī nenormāli pateicīga jaunpienācējam par sapratni un spēju uzticēties šajā diezgan neordinārajā situācijā. man tas viss liekas baigi, baigi daudz. un skaisti. paldies.
jauns.lv: Sieviete, iespējams, bija saspaidījusi četrus iepakojumus ar melnā sezama un krējuma siera bulciņām. Lai gan maisa iepakojumi bija neskarti, policija teica, ka vienu maisu nevarēs pārdot, jo uz bulciņas ir palicis nospiedums, ko atstājis sievietes labais īkšķis.
Vai ir kāda atšķirība kraukšķī garšā, kad žagariņus cep taukos un kad eļļā?
vakar īsti pa galvu iesita vīra teiktais, ka pasaulē vairs nav neviena labā,
nav nevienas labas lielvaras.
nav nevienas labas lielvaras.
londona ir mainījusies, tā vairs nav britiski uzpūtīga, tā ir jauka, diezgan piezemēta, ārkārtīgi pacietīga un sirsnīga. īstus britus tā arī nesatikām.
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.
no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.
redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).
no otras puses - londona ir mainījusies, tā ir nolaista, nemīlīga, nesakopta.
no trešās puses, londonā muzeji VISPĀR nav mainījušies. tas nav īsti uz labu, bet nu ko par to.
redzējām ļoti daudz, man ļoti patika, nogurām arī (drusku par vēsu, lai būtu pavisam omulīgi ārā).
Sāku domāt, vai tas Power BI nav kaut kas līdzīgs Business Object Desktop Intelligence? Kādreiz es biju uz ļoti labu ievadkursu par šo, kur man viss pielēca un es visu sapratu, viņš pat sāka dot kaut kādus sarežģītākus uzdevumus, kurus viņš parasti pirmajā daļā nedodot.
Bet otrā daļa bija īsta bēdu leja. Pasniedzējs bija tas pats, tikai kursi norisinājās citā vietā - mūsu iestādē, kur datoru mācību klase ir tik liela un ekrāns tik tālu no pirmās rindas, cik iepriekšējā kursā tālu bija pati pēdējā solu rinda. :( Es tur neko lāga neredzēju, tāpēc man no tiem kursiem bija maza jēga.
Un tad man bija kursi tajā pašā datorklasē arī par Power BI. Es sēdēju vietā, kas bija vistuvāk ekrānam. It kā bija ok, bet pasniedzēja nebija tāda pati foršākā. Un atkal - viss bija tālu. Tad vēlāk izrādījās, ka mēs kaut ko nevaram izdarīt, jo mums nav tā advancētākā versija. Palika tāda drusku ne pārāk laba sajūta.
Man kursiem ir ļoti svarīgas divas lietas - lai ir labs pasniedzējs, kurš pats saprot un māk pastāstīt (līdz šim man vislabākā pieredze ir bijusi ar Baltijas datoru akadēmijas kursiem). Otra lieta - lai es redzu, ko tur rāda priekšā. Lai attēls ir pietiekoši liels.
Bet vispār jau ļoti labas mācības var noorganizēt arī tiešsaistē - atceros, ka excel pamatus (kaut ko jau es biju mācījusies universitātē, bet jau biju aizmirsusi) es tā īsti apguvu tiešsaitē kaut kādā vietnē LIIS. Tas cilvēks, kas bija tos taisījis, tam bija talants, jo tās fīčas es joprojām atceros.
Bet otrā daļa bija īsta bēdu leja. Pasniedzējs bija tas pats, tikai kursi norisinājās citā vietā - mūsu iestādē, kur datoru mācību klase ir tik liela un ekrāns tik tālu no pirmās rindas, cik iepriekšējā kursā tālu bija pati pēdējā solu rinda. :( Es tur neko lāga neredzēju, tāpēc man no tiem kursiem bija maza jēga.
Un tad man bija kursi tajā pašā datorklasē arī par Power BI. Es sēdēju vietā, kas bija vistuvāk ekrānam. It kā bija ok, bet pasniedzēja nebija tāda pati foršākā. Un atkal - viss bija tālu. Tad vēlāk izrādījās, ka mēs kaut ko nevaram izdarīt, jo mums nav tā advancētākā versija. Palika tāda drusku ne pārāk laba sajūta.
Man kursiem ir ļoti svarīgas divas lietas - lai ir labs pasniedzējs, kurš pats saprot un māk pastāstīt (līdz šim man vislabākā pieredze ir bijusi ar Baltijas datoru akadēmijas kursiem). Otra lieta - lai es redzu, ko tur rāda priekšā. Lai attēls ir pietiekoši liels.
Bet vispār jau ļoti labas mācības var noorganizēt arī tiešsaistē - atceros, ka excel pamatus (kaut ko jau es biju mācījusies universitātē, bet jau biju aizmirsusi) es tā īsti apguvu tiešsaitē kaut kādā vietnē LIIS. Tas cilvēks, kas bija tos taisījis, tam bija talants, jo tās fīčas es joprojām atceros.
Nu, ko, dārgie draugi, priecīgu Jums visiem Valentīna dienu!
Sonnet 104: To me, fair friend, you never can be old
By William Shakespeare
To me, fair friend, you never can be old,
For as you were when first your eye I eyed,
Such seems your beauty still. Three winters cold
Have from the forests shook three summers’ pride,
Three beauteous springs to yellow autumn turned
In process of the seasons have I seen,
Three April perfumes in three hot Junes burned,
Since first I saw you fresh, which yet are green.
Ah, yet doth beauty, like a dial-hand,
Steal from his figure, and no pace perceived;
So your sweet hue, which methinks still doth stand,
Hath motion, and mine eye may be deceived:
For fear of which, hear this, thou age unbred:
Ere you were born was beauty’s summer dead.
Fun fact: pastāv diezgan valīda teorija, ka čalītis, kuram šis dzejolis veltīts, ļubestības sākumā ir bijis astoņpadsmitgadīgs, un, kā redzam, dzejolis runā par apmēram trīs gadu periodu.
By William Shakespeare
To me, fair friend, you never can be old,
For as you were when first your eye I eyed,
Such seems your beauty still. Three winters cold
Have from the forests shook three summers’ pride,
Three beauteous springs to yellow autumn turned
In process of the seasons have I seen,
Three April perfumes in three hot Junes burned,
Since first I saw you fresh, which yet are green.
Ah, yet doth beauty, like a dial-hand,
Steal from his figure, and no pace perceived;
So your sweet hue, which methinks still doth stand,
Hath motion, and mine eye may be deceived:
For fear of which, hear this, thou age unbred:
Ere you were born was beauty’s summer dead.
Fun fact: pastāv diezgan valīda teorija, ka čalītis, kuram šis dzejolis veltīts, ļubestības sākumā ir bijis astoņpadsmitgadīgs, un, kā redzam, dzejolis runā par apmēram trīs gadu periodu.
Ceturtdiena, 2025. gada 13. februāris
Šobrīd ar Lauvu skatāmies tiešām foršu anime par futbolu, "BlueLock", un cita starpa tur tiek pieminēts, ka pēc iesistiem vārtiem spēlētājs nereti ir tā safārejies ("pumped"), ka nevar pa nakti gulēt. Šonakt man varētu būt līdzīgi. Esmu novadījusi savu pasākumiņu, viss izdevās, un cilvēkiem patika. Vāāāārti!
( ... tālāk ... )
( ... tālāk ... )
Sestdien jābrauc uz bērēm. Nomirusi tante - māsīcas mamma. :(
Lai Dievs dod pārdzīvot šo gadu.
Lai Dievs dod pārdzīvot šo gadu.
Un runājot pat King Gizzard & The Lizard Wizard - viņi maijā būs Viļņā. Just saying. Ja nu likās, ka jūnijā ir par maz koncertu tepat Rīgā.
Negribu piesaukt nelaimi, bet Krievijā (un, izrietoši, Ukrainā) situāciju var normalizēt plaša mēroga ekoloģiskā katastrofa, kuras seku novēršanā būtu jāiesaistās lielākajai daļai iedzīvotāju, bet kas pēc tam uzspridzinātu uzrūgušo, ar iebiedēšanu apspiesto iedzīvotāju vēlmi pašiem noteikt to, kā dzīvot droši, labi un pareizi.
Heartworms ir izlaiduši debijas albumu, un pirmā dziesma tajā ir diezgan jocīga. Kas lika atcerēties par laiku, kad mūzikas primārais izplatīšanas veids bija ieraksti. Es pats mēdzu iegādāties kādu plati, taču mani ieinteresēja jautājums, cik svarīgi grupām joprojām ir izdot fiziskus ierakstus, un vai tā nav tikai tāda emocionāla un simboliska vajadzība. Jo albums pēc būtības imitē to, ka tam ir jāsatilpst kādā fiziski ierobežotā datu nesējā, bet faktiski nav nekādu ierobežojumu to visu pielāgot savam radošajam procesam - var izlaist divas dziesmas, var sarakstīt rokoperu, vai King Gizzard & the Lizard Wizard var ierakstīt piecu stundu garu džemu, nevis paziņot, ka tie ir trīs albumi.
Jāsaka, ka YouTube muzikālās minifilmas man tīri labi patīk kā trends. Es tās vērtētu pat augstāk par klasiskajiem mūzikliem, lai gan kaut kādā ziņā tās nav salīdzināmas lietas, jo vēstījuma forma ir pavisam citādāka.
Jāsaka, ka YouTube muzikālās minifilmas man tīri labi patīk kā trends. Es tās vērtētu pat augstāk par klasiskajiem mūzikliem, lai gan kaut kādā ziņā tās nav salīdzināmas lietas, jo vēstījuma forma ir pavisam citādāka.
Jāteic, pati pabrīnījos par diezgan mierīgo "visam reiz pienāk gals" atskārsmi Cibas pazušanas sakarā, jo daudzus, līdz ar to, vairs nesastapu nekad. Bet atkal redzēšanās, nenoliedzami iepriecina.
Saistībā ar zināšanām un pseidozināšanām sportā. Es te nesen ģērbtuvēs dzirdēju ģeniālu stāstu. Stāsti ģērbtuvēs vispār visi ir ģeniāli, un ir labs materiāls teju veselai grāmatai, bet šis konkrēti ir par padomju laikiem un pirtīm. Viens džeks stāstīja, kā riteņbraucējiem padomju laikos lika sēdēt pirtī pa trīs, četrām stundām, un uz šo laiku katram tika izdalīta kaut kāda glāze ar kompotu, kas bija vienīgais, ko viņi varēja patērēt. Un es neteiktu, ka padomju sportistiem nebija starptautisku panākumu, bet man ir teorija par to, kāpēc šīs metodes strādāja.
Šobrīd ķermeņa kondicionēšana notik mazliet niansētāk. Mums visiem ir pulsometri, un mēs zinām, ka vēl bez spēka ir jātrenē arī ķermeņa mobilitāte. Case in point, mēs visi zinām, ka ir svarīgi stiepties, un ka regularitāte ir svarīgāka par intensitāti mobilitātes iegūšanai. Nav tā, ka, piemēram, braukšana ar riteni trīs reizes dienā nekondicionēja ķermeni braukšanai ar riteni, bet agrāk nevienam nebija padziļinātu zināšanu par dziļajiem muskuļiem, vai ko tādu. At best no laborotorijām nāca visādi pētījumi ar maziem zīdītājiem, ko varēja izmanto sporta sasniegumu uzlabošanai. Viss pārējais bija - ātrāk, vairāk, stiprāk.
Nu lūk, un mana teorija ir tāda, ka šīs oldskūlīgās metodes strādāja pēc mākslīgā intelekta algoritmu principa, kur atsijāja nepārprotami ģenētiski vājākos, kā arī tos, kuru griba bija nepietiekami spēcīga. Cīņu sportā ir tāda lieta kā "paņemt uz raksturu", kad cilvēks uzvar cīņu, piemēram, ar lauztiem kauliem. Nepārprotami iedarbīga metode, ja tavs pilnīgi funkcionālais pretinieks nav tādā pašā mentālajā līmenī tajā brīdī. Nu lūk, un man šķiet, ka visas tās četru stundu garās pirtis bija ne tik daudz fiziskās spējas uzlabošanai, bet tieši menālā kondicionēšana šādiem "paņemt ar raksturu" brīžiem. Kas, protams, bija diezgan svarīgs faktors, kad visi kolektīvi atsitās pret cilvēka čermeņa fizisko spēju stikla griestiem. Es domāju, ka šobrīd šī faktora nozīme mazinās dēļ tā, ka mēs esam ieguvuši daudz vairāk zināšanu par cilvēka ķermeni, un tāpēc arī treniņi šobrīd tik ļoti atšķirās no tā, kādi tie bija agrāk. Instagramā bija rīls par šo tēmu, kur ir sakombinēti kadri no vecām filmām, kurās džeki cilā akmeņus, un skrien augšā pa kalnu, un to kā šobrīd sporta zālē cilvēki staipa gumijas, un pilda vingrinājumus uz paklājiņiem.
Šobrīd ķermeņa kondicionēšana notik mazliet niansētāk. Mums visiem ir pulsometri, un mēs zinām, ka vēl bez spēka ir jātrenē arī ķermeņa mobilitāte. Case in point, mēs visi zinām, ka ir svarīgi stiepties, un ka regularitāte ir svarīgāka par intensitāti mobilitātes iegūšanai. Nav tā, ka, piemēram, braukšana ar riteni trīs reizes dienā nekondicionēja ķermeni braukšanai ar riteni, bet agrāk nevienam nebija padziļinātu zināšanu par dziļajiem muskuļiem, vai ko tādu. At best no laborotorijām nāca visādi pētījumi ar maziem zīdītājiem, ko varēja izmanto sporta sasniegumu uzlabošanai. Viss pārējais bija - ātrāk, vairāk, stiprāk.
Nu lūk, un mana teorija ir tāda, ka šīs oldskūlīgās metodes strādāja pēc mākslīgā intelekta algoritmu principa, kur atsijāja nepārprotami ģenētiski vājākos, kā arī tos, kuru griba bija nepietiekami spēcīga. Cīņu sportā ir tāda lieta kā "paņemt uz raksturu", kad cilvēks uzvar cīņu, piemēram, ar lauztiem kauliem. Nepārprotami iedarbīga metode, ja tavs pilnīgi funkcionālais pretinieks nav tādā pašā mentālajā līmenī tajā brīdī. Nu lūk, un man šķiet, ka visas tās četru stundu garās pirtis bija ne tik daudz fiziskās spējas uzlabošanai, bet tieši menālā kondicionēšana šādiem "paņemt ar raksturu" brīžiem. Kas, protams, bija diezgan svarīgs faktors, kad visi kolektīvi atsitās pret cilvēka čermeņa fizisko spēju stikla griestiem. Es domāju, ka šobrīd šī faktora nozīme mazinās dēļ tā, ka mēs esam ieguvuši daudz vairāk zināšanu par cilvēka ķermeni, un tāpēc arī treniņi šobrīd tik ļoti atšķirās no tā, kādi tie bija agrāk. Instagramā bija rīls par šo tēmu, kur ir sakombinēti kadri no vecām filmām, kurās džeki cilā akmeņus, un skrien augšā pa kalnu, un to kā šobrīd sporta zālē cilvēki staipa gumijas, un pilda vingrinājumus uz paklājiņiem.
Man laikam gribētos iemācīties par cilvēka ķermeni kaut ko vairāk. Lai gan dažas lietas man problēmas ir sagādājušas arī divdesmit gadus atpakaļ, bet šobrīd man gribētos spēt tās novērst un risināt arī bez iespējas tik līdz speciālistam. Daļēji tam ir sakars ar vecumu, varbūt ne tik daudz ar pašreizējo, bet vairāk ar neizbēgamo, daļēji tam ir sakars ar brūkošo uzticību visām institūcijām. Nav tā, ka es neticu, ka Latvijā ārsti ir spējīgi veikt sirds transplantāciju, bet problēma ir faktā, ka šie ārsti tieši ir aizņemti ar to, ka cīnās par cilvēku dzīvībām, un nenodarbojas ar muskuļu sastiepumiem, vai ko tādu. Mums parastajiem mirstīgajiem visā pārējā laikā ir pieejamas rindas, nekompetence un konservatīvisms. Es pat šajā sarakstā neiekļaušu ezotēriku, kuras dēļ mirst nevakcinēti bērni, vai cilvēki par autoritāti uzskata ārstu, kurš kaut ko bīda par pēcnāves pieredzēm.
Lūk, kāreiz spēja atšķirt ezotēriku no faktiem mani satrauc īpaši. Visvairāk es uzticos abiem saviem treneriem, īpaši jau mūsu mājsaimniecības kopējam trenerim, bet es nevarētu teikt, ka šī vide būtu atbrīvota no ezotērikas. Es respektēju šo cilvēku iegūtās zināšanas, un vēlmi tās turpināt attīstīt, bet visas tās ledus peldes un jocīgās diētas ir tāds bulšits. Vēl bez sekošanas moderniem trendiem, no kuras neviens no mums nav pasargāts, man ir aizdomas, ka abiem treneriem kopīgā autoritāte ir viens treneris, kas ir daudzcīņas olimpietis, kas pats par sevi nav slikti, bet visdrīzāk liecina arī par zināmām robežām savas izpratnes veidošanā. Varbūt man nav taisnība, bet arī tad paliek neatrisinātā problēma, ka es nevaru visās dzīves situācijās paļauties uz šiem diviem cilvēkiem. Man ir jāspēj interpretēt analīžu rezultāti, kaut kādas jocīgas sāpes, kuras vislabāk un bez valodas starpniecības es varu izskaidrot tikai sev, un vispār novērtēt to, uz ko es konkrētajā brīdī esmu vai neesmu spējīgs, un kas man visvairāk būtu vajadzīgs. Un tā nu es nonāku milzīgas informācijas priekšā, kur daļa no tās ir grūti interpretējami fakti labākajā gadījumā, vai ezotērika sliktākajā. Un formāla izglītība mani neinteresē, jo es negrasos kļūt par ārstu, jo pilna pasaule ar labiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties no savām kļūdām pat elementārās lietās, un maizes darbs man jau ir.
Bet tā visa pagaidām ir tāda teoretizēšana par to, kā es tērēšu savu "brīvo laiku", jo man nav citu hobiju un interešu dzīvē. Lai gan pirmo palīdzību noteikti vajadzētu atkārtot. Kā minimums to Anniņu būtu jāmāk elpināt, lai sūdu gadījumā viņu varētu aizgādāt vismaz līdz tam ārstam, kas māk to sirds transplantāciju.
Lūk, kāreiz spēja atšķirt ezotēriku no faktiem mani satrauc īpaši. Visvairāk es uzticos abiem saviem treneriem, īpaši jau mūsu mājsaimniecības kopējam trenerim, bet es nevarētu teikt, ka šī vide būtu atbrīvota no ezotērikas. Es respektēju šo cilvēku iegūtās zināšanas, un vēlmi tās turpināt attīstīt, bet visas tās ledus peldes un jocīgās diētas ir tāds bulšits. Vēl bez sekošanas moderniem trendiem, no kuras neviens no mums nav pasargāts, man ir aizdomas, ka abiem treneriem kopīgā autoritāte ir viens treneris, kas ir daudzcīņas olimpietis, kas pats par sevi nav slikti, bet visdrīzāk liecina arī par zināmām robežām savas izpratnes veidošanā. Varbūt man nav taisnība, bet arī tad paliek neatrisinātā problēma, ka es nevaru visās dzīves situācijās paļauties uz šiem diviem cilvēkiem. Man ir jāspēj interpretēt analīžu rezultāti, kaut kādas jocīgas sāpes, kuras vislabāk un bez valodas starpniecības es varu izskaidrot tikai sev, un vispār novērtēt to, uz ko es konkrētajā brīdī esmu vai neesmu spējīgs, un kas man visvairāk būtu vajadzīgs. Un tā nu es nonāku milzīgas informācijas priekšā, kur daļa no tās ir grūti interpretējami fakti labākajā gadījumā, vai ezotērika sliktākajā. Un formāla izglītība mani neinteresē, jo es negrasos kļūt par ārstu, jo pilna pasaule ar labiem cilvēkiem, kuri vēlas mācīties no savām kļūdām pat elementārās lietās, un maizes darbs man jau ir.
Bet tā visa pagaidām ir tāda teoretizēšana par to, kā es tērēšu savu "brīvo laiku", jo man nav citu hobiju un interešu dzīvē. Lai gan pirmo palīdzību noteikti vajadzētu atkārtot. Kā minimums to Anniņu būtu jāmāk elpināt, lai sūdu gadījumā viņu varētu aizgādāt vismaz līdz tam ārstam, kas māk to sirds transplantāciju.
Trešdiena, 2025. gada 12. februāris
ir ieteikumi labai sanatorijai? vēlams Latvijā. vienkārši atslābšanai un veselības uzlabošanai
Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.
Šķiet, ka Rīgas Centrālā stacija pamazām aizvien vairāk pārvēršas par baisu shady vietu. Aizvien vairāk apsargu, pamestu, salauztu, nelaimīgu un agresīvu cilvēku. Skumji un sāpīgi par to. Jo īpaši tad, ja pirms brīža redzēti priecīgi cilvēki un daudz gaišā. Varbūt beidzot tā pa īstam sāku Marijas izteikumu: "Viņiem nav vīna."
Ciba is back! Es jau saskumu šodien (angliski “my heart sank”)
Otrdiena, 2025. gada 11. februāris
Reālistiski skatoties, pēc sadarbības atteikšanas Holivudas milžiem un lepnas paziņošanas par to medijiem ar lielu varbūtību "Straumei" neiedos nevienu Oskaru. Bet, ja iedos, tad tas, protams, būtu ne vien mīļi, bet arī tālredzīgi. Jo varbūt lepnie latvieši tomēr kādā brīdī sagurst paši vilkt nākamo filmu producēšanas vezumu.
Are you fucking kidding me? Sick again...drīzāk- still sick, but worse.
Šitais toč vairs nav normāli. Ķermenis netiek galā ar visiem stresiem? Jā, bija kārtējā sliktā ziņa no rīta, bet tāpēc drebuļi pizdjets un 38°?
Jau aizrakstīju GP, ka gribu nosūtījumu pie valsts psihologa. Jā, jāstrādā pie īstajiem iemesliem, bet šobrīd gribu kkādas tabletes, kas man palīdzētu iziet visam cauri.
Šitais toč vairs nav normāli. Ķermenis netiek galā ar visiem stresiem? Jā, bija kārtējā sliktā ziņa no rīta, bet tāpēc drebuļi pizdjets un 38°?
Jau aizrakstīju GP, ka gribu nosūtījumu pie valsts psihologa. Jā, jāstrādā pie īstajiem iemesliem, bet šobrīd gribu kkādas tabletes, kas man palīdzētu iziet visam cauri.
Pirmdiena, 2025. gada 10. februāris
Kāds varētu Trampam ieminēties, ka bez Gazas ir vēl pāris vietas, no kurām varētu evakuēt nemiera cēlājus, piemēram, Krima un Donbass.
> Cits slavens ķīniešu klasiķis Tao Te Čings saka, ka "Debesu ceļš ir
dot labumu citiem, nevis ievainot. Gudrs veids ir rīkoties, bet ne cīnīties".
// https://nra.lv/neatkariga/lasamgabali/4
Āaāāāāāāāaā.... manas acis!
Kas ir īpaši nesaprotami, ir tas, ka Andras Ozolas perversais tulkojums(??) ir NRA "Lasāmgabalos".
Savukārt (acīmredzot) ĶTR preses relīze par "Straumi" ir turpat blakus, bet "Viedokļos":
https://nra.lv/viedokli/kinas-tautas-re
Dabiski, ka tur tādas jēlības nav sastopamas.
(Uzdūros nejauši saitei #1 inernātos un pašķetināju nelaikā)
dot labumu citiem, nevis ievainot. Gudrs veids ir rīkoties, bet ne cīnīties".
// https://nra.lv/neatkariga/lasamgabali/4
Āaāāāāāāāaā.... manas acis!
Kas ir īpaši nesaprotami, ir tas, ka Andras Ozolas perversais tulkojums(??) ir NRA "Lasāmgabalos".
Savukārt (acīmredzot) ĶTR preses relīze par "Straumi" ir turpat blakus, bet "Viedokļos":
https://nra.lv/viedokli/kinas-tautas-re
Dabiski, ka tur tādas jēlības nav sastopamas.
(Uzdūros nejauši saitei #1 inernātos un pašķetināju nelaikā)
Noskuvu tēvam matus.
Tas ne tuvu nav emocionāli satuvinoši, kā filmās.
Tas ir ļauni, tas iztukšo mani. Es zinu, ka viņam galvu sasildīs mana cepure, jo tā ir mīksta un silta, ar mīkstu iekšpusi, nekodīs galvas ādu viņam. Un sasildīs, kad viņš rīt būs ķīmijterapijā. Un tad viņš atbrauks mājās, tad mēs tiksim galā ar sliktu dūšu, caureju, vemšanu un viņš jokos un es arī, jo citādi nevar.
Mana pasaule bez jokiem sabruks pavisam.
Tas ne tuvu nav emocionāli satuvinoši, kā filmās.
Tas ir ļauni, tas iztukšo mani. Es zinu, ka viņam galvu sasildīs mana cepure, jo tā ir mīksta un silta, ar mīkstu iekšpusi, nekodīs galvas ādu viņam. Un sasildīs, kad viņš rīt būs ķīmijterapijā. Un tad viņš atbrauks mājās, tad mēs tiksim galā ar sliktu dūšu, caureju, vemšanu un viņš jokos un es arī, jo citādi nevar.
Mana pasaule bez jokiem sabruks pavisam.
spiediena rezultātā vīratēvs beidzot pasūtīja archīvā savu stasi lietu. mana cerība bija iegūt rakstisku apstiprinājumu tam, ka viņa ziņotājs bija Herr S., kurš pārvietojas pa dzīvi, izskatīdamies pēc aizdomīga stasi paraugdarbinieka. diemžēl cerības nepiepildījās un izrādījās, ka pie Herr S. kliedzošā izskata vainojama tikai viņa stila nevis politiskā pārliecība.
tikmēr aizraujošas lietas notikušas arī vīramātes dzīvē: kādu vakaru viņai piezvanīja N. princis un paziņoja, ka viņa saņemšot mantojumu. (to par princi izperējām mēs, jo vienkārši nevarējām palaist garām šādu izdevību.) pēc kādas nedēļas prinča uzdevumā viņa saņēma vēstuli no reāla vācu adv.biroja ar leģitīmiem dokumentiem: viņa patiešām mantoja kāda ļoti attāla radinieka rauga fabrikas daļas.
tikmēr aizraujošas lietas notikušas arī vīramātes dzīvē: kādu vakaru viņai piezvanīja N. princis un paziņoja, ka viņa saņemšot mantojumu. (to par princi izperējām mēs, jo vienkārši nevarējām palaist garām šādu izdevību.) pēc kādas nedēļas prinča uzdevumā viņa saņēma vēstuli no reāla vācu adv.biroja ar leģitīmiem dokumentiem: viņa patiešām mantoja kāda ļoti attāla radinieka rauga fabrikas daļas.
Jāpajautā cibiņiem kadā īsti ir pieredze ar savu iepriekšējo auto pārdošanu, kā veicies pašiem, varbūt varat ieteikt kādu servisu, kas nesāpīgi un jauki to nokārto?
... Reiz Meksikā kādā bārā satikās Tarantīno, Rodrigess un Almadovars. Viņi ilgi dzēra, un kādā brīdī starp krēslu un rītausmu viens no viņiem (neviens neatzīstas - kurš) teica - Veči, kā jūs domājat, ja visas mūsu klišejas samiksētu virtuves kombainā un uztaisītu mūziklu (gribētos jau kā "Čikāgu", bet tik stilīgi nesanāks), vai tauta pavilktos?
Viņi piedzērās un aizmirsa, ko runājuši. Bet Odijārs, kurš tikām sēdēja pie blakus galdiņa, bija jau pierakstījis.
Viņi piedzērās un aizmirsa, ko runājuši. Bet Odijārs, kurš tikām sēdēja pie blakus galdiņa, bija jau pierakstījis.
Man ir zināma vājība pret vokāliem duetiem, domāju, ka ne man vienam, bet ne pārāk bieži es ar tādiem esmu saskāries elektronikā. Vārdi šai, sauksim to par dziesmu, ir diezgan askētiski, bet šeit primāri ir noskaņa. Kam patīk Mumford & Sons, tas drošvien arī zina, kas ir Winston Marshall, bet tas laikam šeit nav galvenais.
https://www.youtube.com/watch?v=v2vXMI6X
( ... )
https://www.youtube.com/watch?v=v2vXMI6X
( ... )