Resnāka esi palikusi.

Iemaaciijos nesen jaunu terminu, kas, manupraat, ljoti labi apraksta manas attieciibas ar H - play partner. Vinjsh atgriezhas no Eiropas riit un esot ljoti ieintereseets mani satikt peec iespeejas aatraak. Mees paspeeleesimies piektdien. Un tad sestdien vakaraa plaanoju tuseet ar Ruudiju.

Energodefektivitātes energodetektīvs

Glory days

SATORI. Radīts rīks latgaliešu valodas runas atpazīšanai

Kur Rīgas centrā var aizbraukt uz vietas nopirkt lecitīnu, saulespuķu vai sojas, tas būtu vienalga, vēlams pulvera veidā?

Šis ieraksts ir tests.

Neesmu pats apskatījis vēl, bet iemetu YL īsu kopsavilkumu par interviju ar Ukrainas ex ārlietu ministru Dmitro Kulebu:

Laba intervija ar Kulebu (ukrainiski)

Vispār man patīk šādas sarunas ar bijušajām amatpersonām, militārpersonām vai speciālistiem.

Kad cilvēki vairs nav ierobežoti un runā atklāti.
[...]

Tātad Kuļeba izsaka svarīgu domu, par kuru es jau vairāk nekā mēnesi rakstu: runa nav par Trampu.

Tas, ko mēs tagad redzam, ir tieši ASV stratēģija, un tā tāda tā arī paliks.

Tā ir vēsturiska mēroga maiņa.

Pirmkārt: jā, ASV un Krievija tagad ir izveidojušas situatīvu aliansi (citāts), lai panāktu, ka Ukraina pārtrauc karadarbību saskaņā ar Krievijas nosacījumiem.

Otrkārt: ASV kurss ir būt kopā ar Krieviju un izraut to no Ķīnas gūsta (bet tas nav vienīgais iemesls).

Tā nav kļūda, pārpratums vai “krievu izskalotas smadzenes”.

Tas ir auksts aprēķins, ģeopolitisks un stratēģisks.

Pat ja ASV kaut ko darīs, lai apmierinātu Ukrainas vajadzības vai sniegtu palīdzību, tas būs situatīvi, taktikas līmenī.

Bet stratēģiski, kā uzsver Kuļeba, gan Tramps, gan ASV [-- viņi] ir kopā ar Putinu.

Kuleba aicina ukraiņus saprast un pieņemt: ASV vairs nav.

Tālāk - tikai ar paļaušanos uz saviem spēkiem un maksimālu tuvināšanos Eiropai.

Ja kaut kas nāk vai nāks no ASV, tas ir patīkams bonuss, nekas vairāk.

Militārā stratēģija jāveido tā, it kā nekādas palīdzības vairs nebūtu.

Kopumā es iesaku visu interviju (ukraiņu valodā).

@yigal_levin
Translated with DeepL.com (free version)

Es šodien esmu darbā (man uz trim dienām jāaizvieto priekšniece atkal - paturiet par mani īkšķus).
Vīruss beidzot ir atkāpies, šoreiz tas bija izdomājis man uzbrukt trīs etapos - sākumā - nedaudz sāpēja kakls, neliela temperatūra, nepatīkama sajūta krūtis. Kad tas drusku pārgāja, tad sākās briesmīgas iesnas un nemitīga šķaudīšana. Kad arī tas pārgāja, uz lūpas un pat uz deguna!!! uzmetās herpes vīruss, kā arī es aizsmaku.

Tagad normāli, bet izskatos gan pabaisi. Jāaiziet būs nopirkt kafija un jāsagatavojas šim trīs dienu periodam.

Runājot par eksistenciālajām krīzēm - lai gan iespējams šo apzīmējumu nebūtu korekti lietot attiecībā uz īstermiņa mērķu pazaudēšanu. Jebkurā gadījumā ir sajūta, ka dzīvē ir nepieciešama kaut kāda konkrētība. Visādi pašpalīdzības padomdevēji pat saka, ka mērķiem ir jābūt pierakstītiem, lai tos varētu sasniegt. Es pieņemu, ka tam ir sakars ar spēju noturēt fokusu. Citiem, kam patīk dzīvi uztvert kā šķēršļu joslu, patīk to saukt par disciplīnu. Jebkurā gadījumā, ja ir vēlme, piemēram, dzīvē vairāk skatīties kino, ir nepieciešams plānot šīs lietas, jo pretējā gadījumā tās nogrimst kaut kādā random nekontrolētu notikumu sērijā. Neplānotas lietas, protams, ir neizbēgamas, un tas ir ok, bet ja tu nepeņemt to spraudnīti, un nepārspraud jaunā vietā, lietas var netīšām atlikties uz vairākām nedēļām, vai arī tu attopies situācijā, ka kaut kas ir jādara steigā un pēdējā brīdī, un tad tu ne tikai izdari lietas daudz paviršāk, kā tu biji plānojis, bet vari neiegūt to gandarījumu, ar ko tu biji rēķinājies.

Var jau būt, ka šis mazliet izklausās pēc uzmanības deficīta, un citiem tā nav, bet es arī skaidri apzinos, ka netrūkst cilvēku, kas lieto medikamentus, un dīlošana ar mentālām vai fiziskām piezīmju lapiņām tāds sīkums vien ir.

Bet vēl viena lieta, vēl bez fokusēšanās, ir mērķu skaidrība. Ir tā pretīgā sajūta, kad tev kaut ko gribās, bet nav skaidrs, ko tieši. Viena lieta, ja tu nevari izšķirties starp tēju, čipšiem un šokolādi, bet mazliet kautinošāk, ja tu nezini, ko tu gribi izdarīt šinī vasarā. Iespējams tāpēc cilvēki mēdz pavilkties uz soctīkliem, kur var uzzināt, kā ēst veselīgāk, kā uzlabot sava ķermeņa elestību, vai kuri tūrisma galamērķi ir vislabākie, bet beigās neko no tā neizdarīt. Var jau būt, ka tas atkal ir par fokusu, un varbūt pārāk plašas izvēles iespējas mūs vienkārši apmulsina. Es gan domāju, ka izvēles iespējas ir labākas kā iestrēgšana kaut kādos mākslīgi radītos priekšstatos, kas savukārt mēdz novest jau tiešām eksistenciālās krīzēs, kad bērni ir izauguši, darbs atnes tikai izdegšanu, un privātmāja Mārupē izrādās nejūtas gluži tā, kā tu biji iztēlojies. Bet kaut kāda izšķiršanās tomēr ir nepieciešama, paturot prātāk, ka mērķi dzīvē var mainīties. Un sakārtot veselību nākamā gada laikā arī ir legit mērķis. Tas var izrādīties nepieciešamais pakāpiens kaut kam lielākam vai interesantākam.

Ja nu kas, es nemēģinu te seidžot, vai uzturēt cibu pie dzīvības, bet vienkārši šrinkoju pat sevi. Man ir nepieciešams domas noformulēt vārdos, lai es pats no tām gūtu labumu, un man pat īsti nav nepieciešama atgriezeniskā saite. Lai gan komentāri, protams, vienmēr ir velkomēti. Nu labi, ne vienmēr - piezīmes par anglicismu lietošanu, manuprāt, ir diezgan netēmā. Bet jā, šķiet, ka ar lielāku mērķu skaidrību man īsti problēmu nav - tās būs attiecības, tai skaitā attiecības ar draugiem. Bet reizēm fokuss par mazākām lietām kaut kur aizslīd, un tad es sāku just, ka parādās kaut kāda neapmierinātība ar dzīvi. Vetārstu valodā to varētu saukt par mentālās stimulācijas trūkumu. Starp citu, aktīva sociālā dzīve ne vienmēr ir pietiekama "mentālā stimulācija". Nav trūcis pasākumu, kurā es esmu juties kā garāmgājējs. Un lai arī man reizēm patīk vai noder vienkārši pavērot citus, būs nepieciešamas arī lietas, kurās es aktīvi iesaistos, lai neparādītos tā neapmierinātība ar dzīvi.

Šogad neesmu redzējusi vēl nevienu tauriņu. Toties šodien redzēju jau divus vīriešus šortos.
Uztveršu to kā labu zīmi.

a delightfully fruity and erudite upper-class conspiracy theorist

Ok, nosauc vienu albumu, ko man ir vērts noklausīties, ko es varētu nebūt dzirdējis. Vēlams ar komentāru, kāpēc ir svarīgi par viņu zināt. Bet kaut ko tādu, kas varētu parādīties, piemēram, Melomanjakos.

P.S. Klausos šobrīd My Bloody Valentine, un iet diezgan smagi.

Kartē atradu savus 1941. gadā deportētos radus. Vectēvu kā Latvijas Republikas iekšlietu darbinieku īpaši nežēlīgi nogalināja. Pieminu kā ik gadu, ar sakostiem zobiem.

jūsu prokrastinācijas brīžiem – diskrēta cenu aptauja
http://klab.lv/users/rasbainieks/2350419.html

Ir tādas dienas, kad iekšā nesaprotams nemiers un viss kaitina. To jutu tikai pastaigas laikā, kad pēc darbu pabeigšanas izgāju ārā. Šķita, ka tā neko neglābs, taču mājupceļā nokļuvu parkā, kur pārņēma tā nereālā ilūzija, it kā justu, kā viss visapkārt aug un pulsē. Atnāca liels miers, apsēdos zālītē un vēroju sniegpulkstenītes. Tā nu visas dusmas un aizkaitinājums pārgāja.

Kā var tā sagadīties, ka mēs ar Rudaku aizvakar easm domājuši to pašu - ka labāk gribētos nomirt aukstumā, nevis karstumā, un argumentācija atšķīrās pavisam nedaudz.

Age of Consent (1969)

- kādas filmas tev patīk, mamma?
- nu tādas, kas ļauj sajust kko jaunu. un tev?
- tādas, kas neko nemāca

Šobrīd ar Lauvu skatāmies "Demon Slayer", un man patīk. Lai gan esmu padevusies un vairs pat necenšoties atcerēties visus tos nebeidzamos japāņu personvārdus, tā vietā atsaucoties uz "sivēnu", "to dzelteno čali" un "vientuļo vīrieti ar diviem adoptētiem pusaudžiem" (bildē viņš - gan bez pusaudžiem).

Centrādis

Biju šodien satikt savu jauno reimatologu.
Iznācu no kabineta priecīga un ar jaunu dzīves plānu.
Lūk, kādam jābūt ārstam, nevis kā iepriekšējā, kad depresija aiz depresijas.

Peec triis gadu gaidiishanas, beidzot biju uz randinju ar Ruudiju. Mees paflirteejaam, mees pabuchojaamies, vinjsh ierosinaaja, kad mees vareetu tikties atkal. Protams, lielaako dalju randinja vinjsh pavadiija runaajot par sevi, bet es no vinja ljoti maz sagaidu, taa kaa mani tas shobriid nesatrauc.

Nebūs nekāds jaunums, ka mūzikas autoriem ir zināmas pretenzijas pret to, kā mūzikas straumēšanas platformas pārdala iegūtos līdzekļus. Es nesekoju Grammys, bet izrādās, ka Chappell Roan šo jautājumu ir pacēlusi apalvošanas cerimonijā, saņemot savu balvu. Neejot utopiskos scenārijos par minimālās iztikas nodrošināšanu mūziķiem, ja šo jautājumu sāk apspriest ļoti populāri mākslinieki, tur parādās reāls potenciāls kolektīvai rīcībai. Nedomāju, ka mūzikas straumēšana pazudīs principā, bet big-tech kompānijas ir diezgan atkarīgas no tā, cik populārākie satura veidotāji ir gatavi atbalstīt tieši konkrēto korporāciju. Tieši tāpēc Spotify tik ļoti dominē straumēšanas tirgu, un kaut kāds Tidal nav par redzams tanī topā. Es mazliet brīnos, ka tieši Amazon ir nākamais lielākais spelētājs šinī tirgū, savukārt Apple nav izmantojis savas vēsturiskās priekšsrocības. Lai vai kā, arī šinī biznesā neviens nav attcēlis principu, ka cīņa notiek par to, kurš piedāvās lētāko doktordesu visērtākajā pieejamajā veidā, un visi pārējie tad nu mēģinās tikt tur, kur ir visvairāk pircēju, un tāpēc doktordesas ražotāji var drusku diktēt to, kā tad pareizi būtu organizēt to visu pārdošanas procesu.

Es mēģinu iztēloties, kas notiks tad, kad mūzikas straumēšana vairs nebūs pieejama tanī formātā, kādā tā ir pieejama šobrīd, jeb par vienu nelielu fiksētu mēneša maksu. Man ir ne pārāk liela, bet pietiekama plašu kolekcija, lai es kādu laiku varētu pārdzīvot pārejas procesu. Bet cik daudz un kam es būtu gatavs maksāt par mūziku turpmāk? Es nepērku mērču, bet tās pašas plates es mēģinu pirkt pa tiešo no māksliniekiem, nevis no lielajiem izplatītājiem, un tādā ziņā to varētu vienkārši turpināt darīt. Bet, protams, ir digitālā satura priekšrocības, un kas varētu mainīties tur? Pay per listen? Atgriežamies pie digitālo failu iegādes? Un vai es šos failus varu turēt mākonī, un cerēt, ka manas īpašuma tiesības nepazudīs, ja pazudīs korporācija, kas uztur šo mākoni? Varbūt varētu palikt tā pati straumēšana, bet piecar reizes dārgāk? Interneta radio stacijas? Bandcamp? MySpace?

Vai varat ieteikt kādu juristu kas varētu sniegt konsultāciju maksātnespējas un nodokļu parādu jautājumos pašnodarbinātajiem?

1d saule, vējš, drausmīgs dubaks, zirgs, dzērves kliedz mežmalā. karma joga.
2d prokrastrinācijas plīvurs. ekvilukcija. "Mūžīgi jauni" Smilčas kīnō - man kopumā patika.
3d dienas pirmajā pusē sanāca mazliet pacelt prokrastrinācijas plīvuru un paproduktivitēt. vakarpusē stallis - ideāla diena zirdzēšanai. pajāju laukumā. zirgs diezgan lēnīgs, not sure vai par karstu (spalvu vēl nemet) vai par garlaicīgu. noslēgumā arī padauzījāmies brīvībā no zemes. dzērves kliedz mežmalā, laikam redzēju pirmās ķīvītes. paspēju atpakaļ uz "Mūžības skartajiem" Smilčas kīnō - man kopumā patika.
4d auksts un pelēks un ekvinokcija. saulgriežu brīdī gūlos uz savas brīnišķās fizioterapeites kušetītes masēties.
5d gads kopš parakstīju darba līgumu ar VM. darba laikā apmeklēju lietoto preču veikalu R.D.A. un satiku tur kolēģi. saulīte, bet vēss. tomēr neizturēju un noliku vasaras guļā šādus tādus apģērbus un apavus. naktīs iet zosis.
6d ļoti laba diena. saule, lai gan dzestrs vējš. beidzot atveda 16.01. pasūtīto dīvānu. pievācu māju, paķemmēju mauriņu, griezu rudenī nenogrieztās ziemcietes. vakarā aizbraucu uz stalli - gājām solo apvidū - pilnīga svētlaime. saule rietēja, zirgs bija hot, bet pie pilna prāta - mums visu laiku bija draudzīgs dialogs. auļojām pa lucernas lauku un apkārt virmoja mīlestība, pavasaris, ķīvītes, dzērves, cīruļi, zosis un stirnas. jutos ļoti, ļoti laimīgi. pirmā diena, kad brīvprātīgi un labprātīgi neiekurināju krāsni - jo neprasījās. un plīti tikai vienreiz - vakarā. Rubenim Malā gan nepietika spēka.
7d saule, siltāka, bet joprojām vējš. šī diena gan bija tāda lēmēta, bet man ir attaisnojums - mēnešreizes. turpināju ķemmēt mauriņu. un spēlēt Heroes. vakarā atbrauca bojfrends. ļoti priecājos.

Autobusā simtgadīga sieviņa visiem jautā, cik vēl pieturas līdz stacijai un stāsta: “Es šodien esmu laimīga. Biju pie ārsta. Nenožēloju ne mirkli.”

Feeling forgiven by God can reduce the likelihood of apologizing, psychology study finds

The results of both studies revealed a consistent pattern. The researchers discovered that when people felt more forgiven by God, they also tended to feel more self-forgiven. This connection between divine forgiveness and self-forgiveness was present in both studies, even when considering other factors like the seriousness of the offense or how close they were to the person they hurt.

“I was surprised that our findings were consistent across Christian, Jewish, and Muslim participants,” Ludwig said. “I had expected to see differences among these religious groups, but it appears that experiences of divine forgiveness influence their conflict resolution behavior in similar ways.”

Interestingly, this increased self-forgiveness was linked to a decrease in apology behavior. In both studies, people who reported higher self-forgiveness were less likely to say they would apologize and their emails were judged as showing less remorse, lower quality apologies, and less sincerity. This suggests that when individuals believe they are already forgiven by God, they may feel less need to seek forgiveness or make amends directly with the person they harmed. It’s as if feeling right with God lessens the motivation to set things right with the person they wronged.

https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/01461672241312265

Kad uz mirkli esi aizgriezies no savas cibas, pēc tam, kad esi ielicis kādu diezgan nekontroversiālu ierakstu:

"Esmu tevi redzējusi," sieviete saka. "Tu staigā apkārt. Runā ar tām bibliotēkas raganām."

Entonijs Dors - Putnu pilsēta mākoņos

Pirms dažām dienām biju liecinieks vienai citai epizodei, kas demonstrēja cilvēku vajadzību uzturēt iekšējo mitoloģiju.

(Side note: kaķis no laukiem bija atvests uz pavasara tehnisko apkopi, ir pie labas veselības, atblusots, attārpots, viņiem ar suni attiecības ir uzlabojušās, lai gan suns joprojām ir nīdī bēbis, un zināmu stresu saglabā.)

Gaidījām ar kaķi vetklīnikā, kad vetārsts mūs pieņems, kad tur ieradās kāda tante. Viņa gribēja uzzināt, ko viņai iesākt ar kaķi, ko viņa pusmirušu atvedusi no laukiem, un tagad viņš divas dienas neesot ēdis. Sarunas gaitā, protams, tika secināts, ka kaķi vajag atvest atrādīt, bet cita starpā vetārste izmeta frāzi, ka neviens nemirstot no vecuma, visi mirst no slimībām, kas vecumdienās kļūst aizvien biežākas. Tas tantē trigerēja pretestību, un viņa ļoti uzstāja uz to, ka viņai bijusi vecmāmiņa, kas nomirusi miegā, un viņai nekas nekaitēja. Vetārste ne pārāk uzstājīgi piezīmēja, ka tikai tāpēc ka neviens nezināja, kas vecmāmiņai kaitēja, nenozīmē, ka viņai nekas nekaitēja, kas trigerēja turpmākus mēģinājumus apgalvot, ka vecmāmiņa pilnīgi noteikti bija spirgta un pie labas veselības. Par laimi saruna atgriezās pie sirgstošā kaķa, cilvēki vienojās par rīcības plānu, un mēs ar kaķi varējām doties kabinetā.

Varēju releitot ar vetārsti, ka reizēm ar savu racionalitāti var nonākt sarunās, kurās nebija vēlmes nonākt. Tad ir svarīgi ātri no tām tikt ārā, nevis kliedēt kāda vēlmi turēties pie savas dziļas pārliecības.

DELFI. Krupis, lai gan neliels dzīvnieks, var sasniegt 40 gadu vecumu.

"Kad katra diena var būt pēdējā, tu sāc dzīvot pa īstam."

Šis ir par dzīvi Ukrainā kara apstākļos. Es, protams, saprotu vajadzību saglabāt optimismu par dzīvi arī kara apstākļos, bet bieži vien es novēroju, ka tas kļūst par kara fetišu, un īpaši jau to cilvēku vidū, kurus karš tieši neskar. Ir atšķirība starp bailēm no kara, un praktisku darbību veikšanu situācijai, kad notiek ļaunākais, un to, kad cilvēki sāk spēlēt kariņos. Dzīvi, protams, visu turpina būvēt miera apstākļiem, jo pretējā gadījumā tomātus sāktu audzēt paši, nevis priktu veikalā, vai skvoša vietā ietu uz šautuvi.

Bet vēl mani kaitina tāda kā kara emocionāla attaisnošana dēļ savas nemācēšanas dzīvot. Katra diena var būt pēdējā, un tam nav vajadzīgs karš. Tur, protams, ir zināma statistiska atšķirība, ja riskam nomirt ceļu satiksmes negadījumā mēs pievienojam iespēju nomirt no pretinieka raidītas raķetes, bet karš nav stress veselīgās devās, un nekādu autentiskumu dzīvei nepiešķir. Šis man atgādina komentārus Feisbukā, kur vienam džekam, kurš pasūdzējās par saviem diezgan iespaidīgajiem depresīvajiem stāvokļiem, cita starpā ieteica aizbraukt pakarot uz Ukrainu. Man ir ko ieteikt cilvēkiem, kuri šādu padomu neuzskata par problemātisku, un parasti tā ir terapija. Ja tu kaut kādā mērā dzīvi miera apstākļos vērtē zemāk, kā dzīvi kara apstāķļos, tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir vērts atrisināt.

P.S. Arī žurnālistika nav daiļliteratūra, un meklēt sevī Hemingveju var arī citos veidos.

Vecums ir tad, kad tev ir vienas brilles TV/auto un citas - telefonam/datoram.

Вчерашний Лео Каганов
"Восьмиклассница"
Иногда закрываю рукой лицо я
и гляжу, как бегут года.
Восьмиклассница иск подает на Цоя
в Мещанский отдел суда.
Мне, говорит, шестьдесят и внуки,
а травма всегда со мной.
Все эти годы душевные муки
причиняет мне Виктор Цой.
Из-за него я страдаю вечно,
практически не живу.
Он же в кабак меня звал, конечно,
и говорил мне у-у-у.
А мне-то было всего пятнадцать,
класс-то мой был восьмой.
Понятно, что я не желала встречаться
с такими, как Виктор Цой.
Поломана жизнь, в тумане дорога,
исчез навсегда позитив.
Пусть даст мне хотя бы денег немного,
я слышала, что Цой жив.
Мой путь к излечению был так долог,
так труден был и тернист.
Мне это теперь объяснил психолог
и подтвердил юрист.
Мне много не нужно, ведь я не злая —
ну пять миллионов, ну семь.
И пусть Инстаграм, что вчера завела я,
станет известен всем.
И пусть запретят его песни слушать,
забудут его навсегда.
Маньяк, растлевающий детские души,
ну правда же, девочки, да?
Я просто хочу, чтоб услышал каждый
постыдную правду о нем:
что он с восьмиклассницей шел однажды,
по улице шел, вдвоем!

Cibiņi, meklēju iekštelpu remontam (birojam) būvniekus, kuri var izrakstīt rēķinu, un ir puslīdz uzticami. Varbūt jums ir kāds, ko ieteikt?

Nezinu kā ASV (droši vien jau kas pārklājas), bet man kā nozarē neesošam tikai nesen piespiedu kārtā gadījās saprast:

- Latvijā pamatizglītību un vidējo izglītību nodrošina pašvaldības (tāpat kā bērnudārzus);

- Skolu direktorus apstiprina attiecīgās pašvaldības domes sēdē -- tas ir, skolas direktors būtībā ir politisks amats;

- Augstskolām, savukārt, ir zināms mišungs, bet daļa, cik saprotu, līdzīgi kā LU ir "atvasināta publiska persona, autonoma pašpārvaldes institūcija", būtībā valsts valstī. Bet ir arī valsts dibinātas koledžas un god knows what else.

Citiem vārdiem sakot, IZM likvidēšana Latvijā pamatā pārbīdītu šīs funkcijas atpakaļ kaut kur citur:

• Izglītības saturs
• Izglītības forma /
organizācija
• Prasības pedagogiem un
pedagogu atlīdzība
• Izglītības iestāžu darba
organizācija
• Valsts pārbaudījumi /
eksaminēšana
+ Iesaiste, ja ir neparedzētie /
neregulētie jautājumi

(Avots: IKVD)

Domājot par lietu kārtību šobrīd pasaulē.

Piemēram, ir tāds Marko Rubio. Viņam ir kaut kāds uzskatu kopums, ko es visdrīzāk ar viņu nedalu, bet kopumā es to obligāti neuzskatu par problēmu. Bet diezgan nepārprotami daudzi viņa uzskati konfliktē arī ar republikāņu badshit crazy teikiem. Tā kā viņš ir "first Hispanic American" tajā vietā, kurā viņš ir ticis, es domāju, ka viņam nav svešs amerikāņu minoritāšu stragls par vietu amerikāņu sabiedrībā, un viņam varētu šķēršam rīklei sēdēt visa tā emigrantu izsūtīšanas politika pēc entiskās profilēšanas. Bet izskatās, ka viņam ir sava karjera un priekšstati ārpolitikas jautājumā, viņš ir gatavs reizēm pasēdēt dīvānā, disasociēties no notiekošā, un "domāt par Londonu". Un te ir tas interesantais jautājums, kādas robežas novelkot, mēs spējam funkcionēt kā sabiedrība? Vai mēs iesaistāmies procesos, kas mums šķiet problemātiski, un fokusējamies uz tām lietām, ko mēs uzskatām par pareizām, vai distancējamies no visām problemātiskajām lietām, un ļaujam šiem problemātiskajiem cilvēkiem pārņemt arī tās jomas, kurās mēs varētu izdarīt kaut ko labu?

Šis jautājums nav tikai filozofija par lielām un globālām lietām. Mums apkārt ir radi, kaimiņi, kolēģi, draugi, un to starpā ir sievu sitēji, nodokļu nemaksātāji, Nacionālās Apvienības vēlētāji, kritieši un gaļēdāji. Vai man kā vegānam būtu jāatbalsta restorāns, kurā ir trīsdesmit dažādi gaļas ēdieni, jo tur ir viens vegānisks burgeris? Vai man būtu jādraudzējas ar civlēkiem, kas fano par Īlonu un Trampu? Un ja nē, vai man būtu jādraudzējas ar cilvēkiem, kas dzer kafiju ar pienu "jo garšīgi"? Jo var izrādīties arī tā, ka tas kas šodien šķiet muļķīgs iemesls ietiepībai, pēc piecdesmit gadiem var izrādīties badshit problemātisks arhaisms, un mēs pēc piecdesmit gadiem varam būt vēl dzīvi un spējīgi domāt. Bet arī negaidot piecdesmit gadus, reizēm mēs meklējam kompromisus tanī, cik platas būs velo joslas, bet reizēm tanī, vai bērnu nogalināšana kādā tālā pasaules zemē ir neizbēgamais ļaunums.

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.

Inside Björk (2003)

"Kuksīt", teica mamma

ļoti, ļoti gribas likt mazgāties un krāmēt nost un ievasarot ziemas drēbes un apavus, bet es tiešām turos to nedarīt, jo pieredze liecina, ka tiklīdz to izdara, tā atgriežas ziema un es negribu, lai mums visiem jācieš manas vainas dēļ.

Pirmais taurenis raibs - nofotografēts.
Pirmās bites krokusos - nofilmētas.
Pirmā muša ļoti veikla aizlidoja nedokumentēta.

viss dārzs ūdensžurku vai citu zvēru alās
nesaprotu, kur stādīt lillijas

SAUUUULEEEEEE

Bear with me.

Man pirms gadiem diviem piezvanīja telemārketings no Somijas Veselības Produktiem, un piedāvāja iegādāties vitamīnus. Akcija, laba cena, ja nepatiks, varēs atteikties. Tā kā es biju jūtīgā vietā, un biju jau izmēģinājis vairākus magnija veidus, nolēmu dot iespēju šiem relatīvi lētajiem vitamīniem. Vēl bez magnija paņēmu "D" vitamīnu, jo pēdējās analīzēs tas man bija negaidīti zems. Ja slikts rādītājs bija zem desmit, tad man bija 0.5 vai kas tāds. Es zināju vairākus cilvēkus, kuriem ārsti ir specifiski izrakstījuši "D" vitamīnu, tāpēc es nenojautu, ka tik dzīvespriecīgai būtnei kā es šis rādītājs varētu būt tik zems.

Ko es nebiju ierēķinājis, pērkot šos vitamīnus, ka es neesmu somu pensionārs, jo viss šis pasākums ļoti atgādināja deviņdesmitos, un lietu pasūtīšanu no kataloga. Es saņēmu savus vitamīnus, aizmirsu laicīgi samaksāt rēķinu, kas izdrukātā veidā bija pievienots sūtījumam, aizmirsu atteiktos no nākamā sūtījuma, attapos tad, kad mistiski bija jāiet uz pakomātu iepriekšējās dzīvesvietas tuvumā, atkal aizmirsu samaksāt rēķinu, saņēmu brīdinājuma vēstuli par parādu vecajā adresē, turpināju nespēt saņemties piezvanīt, un atteikties no nākamā sūtījuma, līdz brīdim, kad man piezvanīja kurjers, kuram es teicu, ka neesmu tajā adresē jau kādu laiku, un lai sūta tos vitamīnus atpakaļ. Beidzot es sameklēju to sasodīto klienta numuru, un vēl pēc trīs mēnešiem piezvanīju uz klientu centru, pastāstīju, ka man ir nenormāls uzkrājums ar viņu jau izsūtītajiem vitamīniem, un es neprotu dīlot ar pakalpojumiem, kas man tiek sniegti telefoniskā formātā. Bet viņi turpina man zvanīt reizi dažos mēnešos, un mēs pieklājīgi parunājamies par to, ko man no viņiem nevajag. Pirms kādas nedēļas saņēmu no viņiem kārtējo zvanu, kur pastāstīju viņiem, kā es mēģinu joprojām tikt galā ar to, ko es no viņiem esmu saņēmis līdz šim. Kā no visa šī var noprast, vitamīnus es lietoju mazliet pēc vaibiem. Pēdējā laikā palīdz telefonā iebūvētā medikamentu atgādinājuma funkcija, un tad nu es viņus dzeru pēc principa - ātrāk tiksi no viņiem vaļā, ātrāk varēsi meklēt jaunu brendu.

Un šonedēļ es biju pie sava ģimenes ārsta uz savu pirmo vizīti, un attiecīgi vakar nodevu asins analīzes. You know what - man ir normāls "D" vitamīna rādītājs. Daudzi citi rādītāji ir labākā stāvoklī kā man likās, bet tieši "D" vitamīns mani pārsteidza visvairāk. Un man konkrētā vitamīna daudzums ir ne tikai pietiekams, viņš pat ir optimāls. T.i. es no "sliktāk nevar būt" esmu ticis līdz "turpini darīt to, ko tu darīji līdz šim". Diezgan negaidīta blakne stulbai ņemtnei ar vitamīnu tirgotājiem.