Kas tieši tev šķiet kropls baznīcas mācībā?

Daži retoriski jautājumi, vairāk sev, bet ierakstīšu arī te.
Vai miljonu cilvēku lūgšanām un privātajām lūgšanām nav nekādas jēgas, pat ja sistēma ir korumpēta? Vai tad nevarētu būt tā, ka Dievs atklājas privātās atklāsmēs? Cilvēka sirdī?
Neviens patiess domātājs nekad tā īsti nav bijis saistīts ar valsts interesēm.
Vai elitārisms nerada tikai šķelšanos un izolāciju?
Var saprast gnostiķus, jo tajā laikā radās valsts reliģija. Un tajā pašā laikā arī tuksneša tēvi norobežojās vienatnē.


"Jūs gribat pamācīt un sprediķot. Vai jūs nesaprotat, ka, pielūdzot statujas un gleznas, tiek pielūgts Viņš? Un, ja viņa pielūdzējs kļūdās, vai jūs domājat, ka Dievs nesapratīs, ko viņš gribējis?"

Uzrakstīju labu atbildi, nepabeidzu un netīšām aizvēru. Tas mani mazliet aizkaitināja, jo es nespēšu reproducē to visi. Īsumā, redzu baznīcas institūciju kā kaut ko absolūti korumpētu. Zinu, ka, ja Jēzus atgrieztos, viņš runātu pret globălo baznīcu un tās perversībām. Vatikāns censtos par visām varītēm nogalināt jaunatnākušo Dieva Dēlu.

Manuprāt, katram cilv.jāstrādā ar sevi, lai virzītos pretī t.s. Christ like mind. Jāiegūst Jēzus uztvere (prāts).

Paldies par atbildi, gan jau kaut kādā dimensijā lasāma arī garā versija.

Tā jau ir, ka katrā laikmetā savi farizeji. Varbūt tikai maza daļa cilvēku prot iztikt bez institūcijām, jo bez kopienas grūtāk pieņemt cilvēkus. Tur tomēr darbojas dažādi cilvēki. Līdzīgi kā skolā, notiek labākas un sliktākas reformas. Man kādreiz likās tieši tāpat. Piekrītu, ka cilvēkam ir ar sevi jāstrādā, jātiecas uz Kristu. Austrumu baznīcā ir jēdziens dievišķošanās, teoze. Kaut kas nedaudz pārklājas, bet katram savs ceļš, iet to vienatnē ir liela drosme.