Atcerējos šito citātu no ētikas studiju programmas vielas:
"Cik pamatoti būtu teikt – cilvēks jāuzskata par savtīgu tādēļ, ka gūst apmierinājumu, palīdzot citiem? Vai tad nav tā, ka tieši nesavtīgs cilvēks gūst apmierinājumu, palīdzot citiem, kamēr savtīgs cilvēks negūst šādu apmierinājumu, palīdzot citiem. Ja mans kaimiņš izglābj un paņem pie sevis pamestu kaķēnu, vai tas nozīmē, ka viņš ir savtīgs? Vai arī tas nozīmē, ka viņš ir tiešām līdzjūtīgs? Kādēļ gan lai patiesi savtīgs cilvēks uztrauktos par to, ka kāds cits cieš – vēl mazāk jau tik nenozīmīgs dzīvnieks kā kaķēns?

Varbūt cilvēkus motivē gan tas, gan tas – gan savtīgums, gan altruisms, neizslēdzot apmierinājumu, ko gūstam no altruisma."
Atvainojos, ka antropmorfizēju dzīviekus (Ir man tāda tendence, nenoliegšu) un mīlu animismu, jā. Dažreiz kļūdas pēciedomājos, ka mugrsomām arī ir jūtas. :)