Tiešām, tiešām. Mana dzīve ir kļuvusi tik garlaicīga, ka vienīgais par ko varu pastāstīt ir nakts frustrācijas. Tā šonakt divi sapņi. Pirmajā mani mocīja ainas, kurās tika rādīts manas kreisās rokas virsraksts, aizsvītrots ar melnu flomāsteru kā publiskotos tiesu dokumentos personas kodi. Pēc virsraksta tika rādīta atsauce uz šo virsrakstu, bet tā bija tik pašsaprotama un nevajadzīga, ka dzina izmisumā. Sapnis bija dīvaini uzmācīgs - pēc pusstundu ilga pusnomoda piecēlos, sapratu, ka necelšos, jo acis krīt ciet, bet neaizmigu. Vēl pusstundu skatīju ainas, tad atkal piecēlos un sapratu, ka šizofrēnija vienkārši atnāk, pats cilvēks to nespēj ietekmēt. Un jā, tas, ka lasu grāmatas par psihiatriju bija pirmā no pazīmēm, ka tā atnāks pie manis. Vēlāk tomēr aizmigu, un pret rītu sapņoju, ka staigāju pa ielu pilnīgi bezgaumīgā kleitā. Tāda dzelteni balta, virs ceļiem, rotāta ar kaut kādām izbalējuši dzeltenīgām puķēm. Gāju pa ielu un domāju, ka jūtos ļoti seksīgi un man ir tiesības tā justies, tāpēc nav ko ņemt vērā citu domas.