Biju nesen aizgājis pastaigāties pa rajonu līdz kuram var nonākt ejot gar ostas sētu, tad pagriežoties pa labi, iet līdz kaut kādai stacijai. Rajons skaists, lai gan saceltas piecstāvenes, var redzēt, ka vietējie šeit atradušies arī pirms kara. Jau pašā rajona sirdī, ejot gar kalniņu, kurš acīmredzot ir vietējo purmaļu galvenā izklaides vieta, uz kalna ievēroju nepatīkama izskata pēckara vietējo ar mazu, liekas, sievas sunīti. Sunītis mani ieraudzīdams rejot metās lejā no kalna un, nevis kā citi mazi suņi tikai rēja, bet apzināti mēģina iekost, ko arī pāris reizes izdarīja. Suns reāli ļauns, neviens pēc viņa neraudās. Saimnieks nostājies pret mani ar muguru, tēlo, ka neredz, iespējams cer, ka es to suni nositīšu. Bet es tā nevaru, Man ir bērnības trauma. Agrā jaunībā nācās novērot, kā mūsu sētas atpalikušais zēns nenosakāmu laika sprīdi mēģināja iespert kaut kādam sīkam krancim, kurš no spērieniem, reizē riedams, prasmīgi izvairījās. Nu un tas skats, kā atpalicis puika siekalām šķīstot mēģina iespert mazam sunim man atmiņā ir palicis kā kaut kas tāds, no kā nevajadzētu ņemt piemēru. Bet vajadzēja, vajadzēja suni prasmīgi aizāķēt ar kāju aiz vēdera un pārlidināt pāri ielai, kādus metrus desmit. Ja neļautos aizāķēties, tad iespert, protams, šādi trajektoriju uzķert būtu grūtāk, bet vienalga.