No vectēva rakstiem. 20tie gadi.
Brīnišķa zeme ir Latgale! Tā ir zeme, kur pēc tautas nostāstiem kādreiz Kristus un svētā Marija staigājuši. Šeit ir ne mazums tādu, kas tic, ka Kristus nav vis bijis ebrejs, bet latgalietis. Tautas dvēselē bieži telpa un laiks, tuvums un tālums saplūst; tas, kas kādreiz noticis Jeruzalemē, var būt norisinājies viņas pašas zemē. Pie tam jāievēro, ka latgaliešu vidū vēl ļoti daudz tumšu, naivu, pavisam neattīstītu cilvēku. Tā kādam skolotājam vecenīte nesen vaicājusi, vai tas taisnība, ka vācieši gribot mēnesi nozagt. Un tādi jautājumi nav vienu reizi vien dzirdami. Reliģiskais kults tautas masās ļoti bieži vienots ar vistumšāko māņticību. Interesanti atzīmēt gadījumu, kas nesen noticis Krāslavā. No tā varam mācīties, kāds vēl šeit dažam labam līdzeklis atrast noslīkušo. Tā nesen Daugavā noslīcis kāds zēns. Krāslavas iedzīvotāji saskrējuši to meklēt. Izmeklējušies, nav atraduši. Gudrojoši, ko darīt. Beidzot kāds saprātīgāks nācis ar priekšlikumu - ielikt ūdenī maizes klaipu ar aizdedzinātu sveci. Kur klaips apstāsies, tur arī slīkonis atrodams. Sametuši naudu, atnesuši klaipu, bet tas bijis par garu, grimis dibenā. Metuši otrreiz, šoreiz atnests apaļš, vieglāks, aizdedzinājuši sveci vidū un laiduši pa straumi. Klaips peldējis, peldējis, apstājies, nācis atkal atpakaļ. Tā visi pūliņi bijuši velti. Slīkonis turpretim drīz pēc tam atrasts verstis 18 aiz Krāslavas.