Da nu. Starp Ziemeļkoreju un PSRS ir gaismas gadi. Kaut ko līdzīgu Z-Korejai varbūt — un tas ir stipri liels varbūt — varēja piedzīvot 30.-50. gadu Padomju Savienībā, kad staļinisms sita augstumaugstu vilni. Un pat tad cilvēki puslīdz nojauta, kā dzīvo citur, turklāt lielum lielā daļa pilsoņu paši savām acīm bija redzējuši dzīvi citā iekārtā.

Savukārt Korejā pirms Z-Korejas bija japāņu okupācija, par kuŗu gan nevienam necik siltas atmiņas nebija palikušas. Tur tādas lietas kā pastāstu par Ulmaņlaikiem vai gaušanās par šiko dzīvi cara laikos a la profesors Preobraženskis Suņa Sirdī nebija un arī nevarēja būt. Starp citu, nav zināms par kaut kādiem Z-Korejas analogiem tādiem sacerējumiem kā Suņa Sirds vai Doktors Živago, par Solžeņicina apcerējumiem nemaz nerunājot.

Turklāt Z-Korejā ir satriecoši totāla kontrole pār to, ko cilvēki zina un ko nezina. Piemēram, radioaparātiem nevar noregulēt stacijas, viņš jau ir uzregulēts uz centrālo radio, un par brīvi regulējamu radioaparātu var aši vien iesēsties uz kādiem pieciem gadiņiem. Reti kuŗš Z-Korejā spētu nosaukt kaut divus-trīs mūsdienu ārvalstu līdeŗus. Imperiālisti un kaŗa kurinātāji, ar to pietiek. Un, ja, piemēram, PSRS cilvēki tīri labi apzinājās, ka nolāpītie kapitālisti desu ēd katru dienu, brauc ar personīgajām mašīnām un staigā džinsu biksēs, tad Z-Korejā ļaudis tik tiešām tic, ka D-Korejā trešā daļa iedzīvotāju ir bez darba, studenti spiesti pārdot asinis, lai nopirktu grāmatas, un vispār visi D-korejieši ir spiesti par grašiem vergot ārvalstu imperiālistiem.

Visbeidzot, bēg no Z-Korejas gandrīz tikai un vienīgi sadzīves apstākļu dēļ. Turklāt nevis kā PSRS, visvisādi intelektuāļi, baletdejotāji un sportisti, bet gan visparastākie zemnieki, kas dzīvo netālu no robežas ar Ķīnu. Ideoloģiskie bēgļi ir pavisam niecīgs apjoms, savukārt ekonomiskie — visnotaļ ievērojams.